June 5th, 2006

• 6/5/06 05:49 pm
• ar pamatīgu sado-mazo(bļa, par maz gan nebija!)-porno noslēdzu šīs sezonas zobārsta apmeklējumus, straujākie notikumi allaž notiek seriālu beigās un arī es savai mutei lielākās kaislības biju atstājis uz beidzamo reizi, zobam divas saknes, vietu, kur tās sadalās, skar caurums, dziļš caurums, īsts dziļurbums (man vienmēr ir licies, ka esmu dziļš cilvēks, tradiridirīdi rallallā), mūžīgi man tas zobs tur nestāvēšot, tomēr izlūdzos, lai nerauj vēl, bet salabo pēdīgo reizīti, jo tas ir mans gudrākais un kožamais pakaļzobs, īsta leģenda un ikona no skaistajiem jaunības laikiem, tā kā sabakstīja man tur iekšā burvju zālītes visādas līdz krampim, 'muti vaļā' vien pateica 23 reizes, es izskaitīju, jo es jau sen gribēju izskaitīt, mutes vaļā turēšana ir mana problēma - kā aizdomājos par kaut ko, tā mute - blakc - ciet, kaut kāda federe to ar smadzenēm laikam savieno, bļaģ, nav jau tā, ka es būtu behemots, kas baidījās no špricēm, bet nu šitik sāpīgas atvadas bija perebors, īsti sieviešu garā, nācu mājās un vēl smiltīs izspļāvu melnu siekalu peļķi, sešgadīgā kaimiņskuķene lielām acīm nobrīnījās vien, kas par draņķi man mutē (jā, jā, tādu siekalu krāsu tu no čupačups nedabūsi, mazā plekste), un ja es nesmaidu, tad tikai tāpēc, ka man vaigos kumelīšu tēja, a viņa teica - tad līdz Ziemassvētkiem, zobārste mani waiting home for christmas, vienvārdsakot - ir ko trakot, esmu dusmīgs pūķis, panāk šurp ūsainie vīriņi, atņemšu trīs dzīvības ar vienu spļāvienu
• 1 piedūrāscepies, rausīt

• 6/5/06 11:23 pm
• vecāsmammas mīlīgi kačā telekomam apgrozījumu, viena vecāmamma zvana otrai, otra lāga nedzird, nepaspēj atslīdēt līdz telefonam un pēc trešā nepaceltā zvana sāk prātot, kas viņai varētu būt zvanījis, ņem rokās pirms piecpadsmit gadiem uzrakstīto sarakstu zem stikla un čeko listi - visus pēc kārtas, aptaujājas, kā klājas un vai nav tikko zvanījis, pirmā vecāmamma tai pat laikā izmisīgi mēģina zvanīt vēl, domā, ka ar kādu pļāpā, pēc stundas jau sadomājas, ka otrā ir nokritusi un klausule skruļļainā vada galā guļ uz paklāja un aizņemti pīkst, pēc pusotras stundas otrā vecāmamma ir tikusi čeklistē līdz pirmajai vecaimammai, kurai vārds sākas ar R, tātad alfabēta pakaļgalā, un viņas beidzot satiekas, reiz bijām omei, kam vārds ar B, iegādājuši mobilo, nu tā, lai laukos ir online, bet ome viņu neņēma līdzi uz dobēm, turēja izslēgtu sekcijā aiz stikla - tā, lai kaimiņtantēm ko brīnīties, nu, neko, mēs ar bračku turpinām apņēmīgi ieviest jaunās tehnoloģijas omīšu kambaros, rīt dāvināsim vecaimammai R teļevizoru dzimenē, mums nevajag collas un plazmu, jo man ir velo un bračkam ir warcraft, bet vecaimammai bail staigāt paliek, biju šodien ciemā, protēze ļurkājoties, nokritīšot, būšot visiem par nastu, atvadoties vienīgais vienmēr bučoju vecomammu uz lūpām, mums tā ir iegājies, tas jocīgi vispār liekas, mēs neesam no tām baigo bučmūļu ģimenēm, bet vienmēr gribas tā darīt atkal, kādreiz gājām uz dārzu kopā un dziedājām "mēs ejam, mēs ejam pa kalniem un pa lejām", tagad iet hameleonu meldiņš, un tas nav ne skumi, ne dumi, tagad mums ar bračku ir pa kalniem un pa lejām, bet viņai pulti, lielu ekrānu un siltu pledu, un tas nav bēdīgi, tas viss ir pie lietas, viņa ir skaista un viņa prot skaisti novecot, redz, joprojām ir, ko mācīties no vecajiem, krimelīna nekad nebūs liela, baigā šaize, ka rīt ģēlas un nevarēšu paklausīties vecūkšņu tusiņa atmiņu stāstiņos par karu, sadzīvi un mīlas lietām, snova djenj, kati na krishah
• 2 piedūrāscepies, rausīt