čau, siena

6/5/06 11:23 pm
vecāsmammas mīlīgi kačā telekomam apgrozījumu, viena vecāmamma zvana otrai, otra lāga nedzird, nepaspēj atslīdēt līdz telefonam un pēc trešā nepaceltā zvana sāk prātot, kas viņai varētu būt zvanījis, ņem rokās pirms piecpadsmit gadiem uzrakstīto sarakstu zem stikla un čeko listi - visus pēc kārtas, aptaujājas, kā klājas un vai nav tikko zvanījis, pirmā vecāmamma tai pat laikā izmisīgi mēģina zvanīt vēl, domā, ka ar kādu pļāpā, pēc stundas jau sadomājas, ka otrā ir nokritusi un klausule skruļļainā vada galā guļ uz paklāja un aizņemti pīkst, pēc pusotras stundas otrā vecāmamma ir tikusi čeklistē līdz pirmajai vecaimammai, kurai vārds sākas ar R, tātad alfabēta pakaļgalā, un viņas beidzot satiekas, reiz bijām omei, kam vārds ar B, iegādājuši mobilo, nu tā, lai laukos ir online, bet ome viņu neņēma līdzi uz dobēm, turēja izslēgtu sekcijā aiz stikla - tā, lai kaimiņtantēm ko brīnīties, nu, neko, mēs ar bračku turpinām apņēmīgi ieviest jaunās tehnoloģijas omīšu kambaros, rīt dāvināsim vecaimammai R teļevizoru dzimenē, mums nevajag collas un plazmu, jo man ir velo un bračkam ir warcraft, bet vecaimammai bail staigāt paliek, biju šodien ciemā, protēze ļurkājoties, nokritīšot, būšot visiem par nastu, atvadoties vienīgais vienmēr bučoju vecomammu uz lūpām, mums tā ir iegājies, tas jocīgi vispār liekas, mēs neesam no tām baigo bučmūļu ģimenēm, bet vienmēr gribas tā darīt atkal, kādreiz gājām uz dārzu kopā un dziedājām "mēs ejam, mēs ejam pa kalniem un pa lejām", tagad iet hameleonu meldiņš, un tas nav ne skumi, ne dumi, tagad mums ar bračku ir pa kalniem un pa lejām, bet viņai pulti, lielu ekrānu un siltu pledu, un tas nav bēdīgi, tas viss ir pie lietas, viņa ir skaista un viņa prot skaisti novecot, redz, joprojām ir, ko mācīties no vecajiem, krimelīna nekad nebūs liela, baigā šaize, ka rīt ģēlas un nevarēšu paklausīties vecūkšņu tusiņa atmiņu stāstiņos par karu, sadzīvi un mīlas lietām, snova djenj, kati na krishah