- 5/14/06 12:39 am
- pēdējās manu ekrānu apciemojušas "the gods must be crazy" un "nekromantik", nonācu pie atklāsmes, ka astoņdesmito gadu filmas ir smieklīgas pēc noklusējuma, komēdijas ir smieklīgas pat nesmieklīgajās vietās visu to frizūru, dekorāciju un stila pēc, bet šausmenes, sakiet ko gribat, šajā gadsimtā taisa daaaaaaaaaaaaaudz sliktākas, astoņdesmito gadu šausmenes ir pats labums - jēdzīgas, ņirdzīgas un šikas, atraktīvākā piemēra godu varētu dot Fredijam Krīgeram, bet Nekromantikā ir tiešām daudz romantikas, ko lieliski papildina muzikālais fons - kaut vai moments, kad pāris - puisis un meitene - romantiski skraidelē pa pļavu un spēlējoties mētā miroņgalvu kā bunbu, bet pati labākā epizode - uz veļas šņores izžautais beigtais kaķītis smuki pil vannā, kurā guļ galvenais varonis un apcerīgi pīpē, beigās vēl viens ļoti emocionāls moments - smeldzīgas mūzikas pavadījumā galvenais varonis guļ gultā, masturbē un beidz durot sev ar nazi vēderā, asinis pa visiem galiem (droši vien), es gan tagad sāku domāt, ka Nekromantika vispār nav nekāda šausmene, tā ir romantiska drāma, protams, par mīlestību, īsts briljants - viesiem var rādīt
- 1 piedūrāscepies, rausīt
- 5/14/06 10:45 am
-
tad man patīk nekromantika. es gribētu skatīties kopā ar savu tēti to filmu, jo viņam arī noteikti patiktu.
- kaujies, nu