Vienalga

Jāsaka, pagaidām vēl neesmu zinātniskās fantastikas piekritēja, bet tas ir tikai tāpēc, ka mana pieredze aprobežojas ar jaunākajiem Holivudas izmetumiem, kā arī pāris nejauši izlasītām grāmatām. Daži teica, ka ar "Moon" science fiction beidzot atkal ir vairāk fiction (sliecoties uz filozofiju) nevis science - stāsti, kas orientēti uz gadžetiem un figņām, un zinātniskā fantastika atkal ir uzmanības vērta.
Tātad.
Galvenais jautājums man ir - kā lai es pārliecinu savu tēti, ka viņam ir jāredz District 9? Es viņam teicu: kad tu skaties reklāmas rullīti, tu redzi cilvēkus, kuri saka: "valdība tērē milzumdaudz naudas, lai viņus šeit noturētu; naudu, kuru varētu izmantot daudz lietderīgāk". Es teicu, ka tu nezini par ko viņi runā, par baltajiem, melnajiem, gejiem varbūt pat amerikāņiem.
Kopš Blēras Raganas Projekta un visiem Saša Barona Koena iznācieniem, manuprāt, ir palicis visai maz veidu, kā veiksmīgi piesaistīt savai filmai preses uzmanību, par kuru netiek tieši maksāts. Protams, ir apskaužami reklāmu ģēniji, kuri spēj pārliecināt augsta līmeņa aktrises sevi apgraizīt, lai viduvēja filma tiktu saukta par jaunu sasniegumu, bet es atkal novirzījos.
Es biju dzirdējusi, ka liela tā kampaņa, redzēt gan neko īpašu neredzēju, lai arī uz kino eju bieži. Tātad, kaut kas neštimmēja, vai nu kinoteātri bija slinki, vai arī visa lielā reklāmas kampaņa tikai ASunV un mums tika pārstāstītas pilsētu leģendas.
Man gribas šo filmu salīdzināt ar Bekmambetova izveidotajām Sardzes daļām (manuprāt, filmas izlobīja labāko no grāmatām). Daži teica, es visu laiku negribēju skatīties, domāju, kas tur vampīri un vilkači, figņa kaut kāda. Bet tad nejauši sestdienas vakarā pa tv sāku skatīties, un izrādās, ka tur ir daudz vairāk. Tur ir par tēvu-dēlu attiecībām, mīlestību, draudzību, par visu, kas cilvēkiem ir svarīgs. Es domāju, ka District 9 būs tieši tas pats, jo filma ir par universālām cilvēku attiecību problēmām. Par eksploitēšanu, par pārākiem un bagātākiem, pārpratumiem un kulturālām atšķirībām. Par tētiem un dēliem.
Pie tā visa skaistuma pielieciet ģeniāli apspēlētu dokumentālo ideju, kurā tiekam iemesti bez priekšnosacījumiem, vienkārši pieņemiet to kā faktu. Viss apstiprināts ar labi izstrādātiem ekspertu spriedumiem un cilvēciskām mazo/parasto/pelēko cilvēciņu intervijām.
Pie tā visa ir neticami labs CGI un es tā arī nevaru noticēt, ka nevienā mirklī tur nav neviena cilvēka kostīma, jo pat tuvplānos viss bija perfekti.
Tad padomājiet par visiem citplanētiešu stāstiem, kurus zinat. H.G. Wells "The War of the Worlds" kā viens no pirmajiem, pārlecam uz "Invasion of the Body Snatchers", lecam tālāk "Alien", pēc tam nāk ēra ar mazliet maigākiem radījumiem "Encounters of the Third Kind", un tur jau arī "E.T.". Man nekad nebija nācies satikt citplanētiešus kā šajā filmā. Viņi bijuši visādi, bet ne šādi. Tas ir skaistums, atklāt ko jaunu un līdz šim neizdomātu.
Nejūtu, ka ar to pietiks, lai mans tētis ietu skatīties šo filmu. Ko vēl lai pasaka?
Āāā, neteikšu par to, ka tur ir pāris nepatīkamu ainu, kas, atšķirībā no Antikrista, nav ieliktas, lai manipulētu cilvēku reakcijas un veicinātu naudas ieplūšanu kasē, bet ir nepieciešamas sižeta attīstībai.

Tik un tā man šķiet, ka mani argumenti tēti nepārliecinās :/

Pirms gadiem 4iem man ieteica paklausīties Kasabian. Lai arī fakti liecina, ka es tāpat pie viņiem nonāktu, nekad neko nevar zināt... Tāpēc man labpatīk teikt, ka es zinu Kasabian, jo man Kristaps toreiz ieteica paklausīties. Tā kā manas attiecības ar Kasabian ir diezgan stabilas un iepriecinošas, es zinu, ka vajag pateikt: "Paldies, Kristap."

Atceros, kad iznāca "Empire", es to nopirku pirmajā nedēļā, un man ļoti nepatika. Pagāja ilgs laiks, Dobermann šķita lieliska dziesma, Shoot the Runner arī varēja klausīties, bet pats albums bija un ir ieradums nevis prieks. Pirmais albums tomēr bija pārāks.
Jāsaka, bija gadījies dzirdēt "Fire" un tas noteikti ir viens sasodīti labs gabals (pašai nāk smiekli par vārda 'sasodīti' izvēli, bet tas ļoti labi izsaka, ko par to dziesmu domāju), pilnībā atbalstu šīs dziesmas godpilno pirmā singla statusu.
Salasījos visādas recenzijas, kopumā tās bija ļoti pozitīvas; dažs labs pat sauca Kasabian kā šobrīd vienīgos īstos britu rokmūziķus, hmm, es neņemos spriest par šo, bet, jā, albums ir lielisks.
"West Ryder Pauper Lunatic Asylum" (neko sev nosaukums, eh?), (erm) tika lejupielādēts tikai aizvakar, bet tā arī nav ticis izslēgts. Reti ir tie gadījumi, kad katra dziesma man šķiet nozīmīgāka par visu albumu kopumā, līdz ar to arī nevarēju atturēties nepabubinot par katru atsevišķi. Nekad neesmu rakstījusi par mūziku, nekad neesmu jutusi vajadzību pateikt vairāk kā 1 teikumu par albumu, kur nu runāt par katru dziesmu atsevišķi. Bet te nu mēs esam.

Pirmā dziesma ir "Underdog". Pareizi, precīzi un spēcīgi.
Tad seko otrais singls "Where Did All the Love Go?", kas ir pieklājīga dziesma, pietiekami lipīga, lai tai arī kaut kas izdotos.
"Swarfiga" ir tāds savāds nez no kurienes uzradies instrumentāls iespraudums, kas man atsauc atmiņā Stīvu Zisū zilā halātā palēninātā gaitā atbrīvojam Belafonti, ak, nejautājiet, kā strādā mans prāts [piezīme: kurš ir redzējis Fantastic Mr Fox rullīti? Ir ko gaidīt, ir ko gaidīt...!!!]
"Fast Fuse" iesākas ļoti daudzsološi, pirmajā reizē nodomāju, ka tas ir jaunais "Club Foot", bet pēc pirmajām 30sekundēm kļūst par iepriekš-paredzamu-daudzreiz-dzirdētu neko.
"Take Aim" ir viena no retajām dziesmām, kurai nav nekā, pavisam ikdienišķs, pliekans skanējums, vienmēr tiek skipota.
"Thick As Thieves" ir kaut kas mazliet citādāks. Atgādina džentelmeņu klubu pilnu ar apaļiem onkuļiem, kuri piedūmakojuši, smagām koka mēbelēm pilnās istabas, ar cigāru dūmiem, kamēr pa vidu mēs pa vidu dejojam bugi-vugi. Es nevaru izskaidrot šo dziesmu, man tā šķiet ļoti oriģināla un neparasta.
"West Ryder Silver Bullet" kopā ar Rosario Dawson. Šai dziesmai ir intro, kas izklausās kā aizkadra stāstījums no kādas maz zināmas 70to gadu šausmu filmas, bet tikpat labi tas arī var būt īsts ne tikai pēc tāda izklausīties - lai vai kā - ģeniāls sākums. Šis gabals man atgādina Luna versiju "Bonnie un Clyde" (Irma Vep OST). Drūms nepareizas, slimīgas mīlestības formāts, bet skaisti tik un tā.
"Vlad the Impaler". Viņi varētu būt pēdējie bītņiki, bet viņi pārāk cenšas un tad sanāk nekas. Šī dziesma ir viss, kas man nepatīk "Empire", fui.
"Ladies and Gentleman (Roll the Dice)", lēns, foršs Kasabian. Es redzu to kazino, kurā viņš met tos kauliņus. Šī ir absolūti vienmērīga dziesma visā tās garumā nekas nemainās,bet šai dziesmai tas piestāv.
"Secret Alphabets" tāpāt kā Running Battle, izklausās ļoti down-beat, bet tā nemaz nav.
"Fire" ikreiz, kad tā skan, manas kājas nesas dejot. Nevaru neko padarīt.
"Happiness". Man patīk Klāsa Vāveres šūpuļdziesmu izlases un šī dziesma ir viena no tām.

Un tad vēlreiz par "Underdog". Savā ziņā atgādina to enerģijas daudzumu kāds ir dažai labai Muse dziesmai. Es uzskatu, ka šim ir jābūt 3. singlam, jo šai dziesmai ir visas iespējas uznest viņus tur, kur viņi vēl nav bijuši.

Sergejs Eizenšteins dzimis Rīgā. Nu jā.
Es laikam visu mūžu atcerēšos to, kā Bruņneša Potemkina 1 vārds "obidno" angļu valodas subtitros bija "there is only so much a man can take..." :)

Iegādājos internetā nieku. Nolēmu, ka plastmasas ziepes izskatās diezgan nesmukas, tāpēc paņēmu īstās. Tikai izskata dēļ. Nekad nebiju iedomājusies, ka "edible aroma" ir kaut kas tik pretīgs. Tikko paguvu izsaiņot un gandrīz slikti palika no tās smakas. Pirmajā mirklī nodomāju, to tak nevar dāvināt vīrietim, bet ņemot vērā kā mans mīļotais pēdējā laikā uzvedas, varētu arī ieriebt, lai viņam vannasistaba ož pēc kaut kā pretīgi salda :P

Grāmatas par filmām ir labāk kā filmas par grāmatām.
Mēģināju noskatīties Ex-Drummer, jo Koen Mortier it kā būšot C. Palahniuk Haunted režisors.
Nu ko lai saka? Es mēģināju, bet nevarēju to noskatīties līdz beigām. Ļoti atgādināja Trainspotting, bet bez jokiem. Daudz sex, drugs and rock'n'roll, kā arī vemšanas, sieviešu piekaušanas, asiņu un vēmekļu. Būtība Koenam būtu pa spēkam izveidot Haunted par grāmatai atbilstošu filmu, bet, manuprāt, vienīgais veids kā Haunted varētu adaptēt būtu kā seriālu, vienu sēriju katram cilvēkam. To es saprastu, spētu iedomāties. Pat Palaņuks pirms pāris mēnešiem pauda apbrīnu, ka vispār kāds ir nopircis Haunted kino adaptācijas kopīraitu... Kā gan tas ir iespējams? Nu redzēs, varbūt projekts pazudīs noliktavās un pārrakstītos scenārijos. Varbūt no Haunted paliks tikai nosaukums.

I rather see a pregnant woman standing on a bus than a fat girl sitting down crying.
Jimmy Carr

Vai visi zina Bill Hicks un es pavisam nopietni esmu atpalikusi no visa?
Bill Hicks ir labākais, ko esmu pēdējā pusgada laikā klausījusies.
Kļūdas pēc klausījos pa ceļam uz darbu, apmēram pusastoņos no rīta. Nebiju iedomājusies, ka man būs tādas smieklu lēkmes.
Man trīs mīļākās skices:
Hate Camel, Hooligans un A Question for the Ladies.
Ja es mācētu, tad ieliktu jums linkus uz failiem, bet tas pārāk advancēti priekš manis.

Nesen izvērsās diskusija par to, ka ir nesaprotams sieviešu mētelīš-virinātāju trūkums sabiedrībā. Ik pa laikam nākas lasīt, ka aizturēts šāds vai tāds virinātājs, kurš uzdarbojies noteiktā rajonā, traumējis nosacītu skaitu sieviešu. Cik domājām, tik nevarējām izdomāt, kāpēc nekad nav dzirdēts par vīriešiem, kurus traumētu sieviete, kas paplivinājusi savus labumus(?) dienas vidū. Apjautājām pāris vīriešu, viens atzinās, ka pirms gadiem 15, kad viņam bija 19 gadu, viņu autobusā esot pārsteigusi viena virinātāja. Viņš teica, ka tajā vecumā viss liekoties aizraujoši un traumēts viņš pavisam neesot juties. Hmm. Kur dzimumu vienlīdzība?

Pēc 2 nedēļu epopejas ar Ikea plauktu sistēmu, "deliver me from Swedish furniture" ir ieguvis, uzdrošinos teikt, pilnīgāku un skaidrāku nozīmi.

Lasu Palaņuka Snuff. Uzradās jautājums. Kurā mirklī normāla novele par pornogrāfiju, kļūst par pornogrāfiju?

No rīta aiznesu uz miskastēm maisiņu ar vienu kurpju pāri. Redz, vienā kurpē bija iemitinājies liels zirnēklis, ar kuru cīnīties man itin nemaz negribējās + es jau tāpat 2 nedēļas mīņājos, ka tas pāris jāmet ārā, tad nu redz, liktens izlēma, ka tomēr jāmet. Nav ko tur niekoties.
Vakarā biju uz The Dark Knight. Erm.
Erm.
errorerrorerror
insert coin.
Erm.
Hmm.
nu jā
paši visu zināt labāk
es skatīšos vēlreiz...
lai saprastu vai nesaprastu
svarīgi par nesvarīgo - sākumā uz 2min ir arī Kilians Mērfijs (tagad visi atzinīgi māj ar galvu un saprot par, ko es runāju, ļoti jau nu svarīgs komentārs)
īstenībā ļoti gribējās, ka tomēr kāds ar mani uz šo filmu ietu, bet pieejamie varianti nebija pieejami, kurš pie tā vainīgs? ...
es laikam iemīlējos Ekharta Dentā. hmm. vai nu, vai nu.

Tātad.
Es nesaprotu, kas ir kopīgs komiksam ar filmu, ja neskaitam nosaukumu.
Pat nelasot komiksu, jūs uzreiz redzat, ka Fox ir afroamerikāņu izcelsmes skaistule (nu neizsakāmi izskatās pēc Halles Berijas), profesors Slouns ir baltais. Ir jautājumi?
Sižets. Jā, ir tur brālība, bet ne tuvu ne laba. Viens no pirmajiem, ko Fox pasaka Veslijam "tu vari izvarot, nogalināt un spīdzināt jebkuru, ko vēlies". Brālība ir supernelabie (supervillains), kas 1984. gadā apvienojās un iznīcināja visus supervaroņus (betmeni un supervīri, visi tika iznīcināti). Tā nu brālība dzīvo, darot visas sliktās lietas, liekot aitiņām ciest vairāk kā nepieciešams.
Gala beigās viņa tēvs ir dzīvs, izvēlējies, lai dēls viņu nogalina, jo blahblahyadayadayada vienīgais šī darba cienīgais cilvēks.
Komiksam īstā vieta ir uz nagliņas, nevienam neiesaku tērēt laiku, labāt V for Vendetta vai Sin City palasīt, tīri vizuāli daudz interesantāk un citādāk.
Pēc komiksa izlasīšanas man šķita, ka tā ir sava veida misery novel, kas frustrētajiem puikiņiem ļāvusi atbrīvoties no sava būcenīša lielā korporācijā un anonīmas, pliekanas eksistences. Lasot komiksu, Veslijs nebeidz atsaukties uz to lūzerīgo dzīvi, cik viss neciešami, cik tagad nu viss kruta... Nu, jā, mums katram ik pa laikam ir fantāzijas kā pateikt urlām autobusā, lai apsēžas un beidz ņurkstēt, lai tiem, kas vsk bija smukāki un veiksmīgāki, ierādītu īsto vietu, pasūtīt priekšnieku pāris māju tālāk utt. Šie džeki to paceļ uz citu līmeni, un man tiešām gribējās jautāt, cik tizlam un nespēcīgam ir jābūt, lai nolaistos līdz tādam līmenim? Mana dzīve nav superkrāsaina, ātra un veiksmīga, bet es nekad neesmu to iedomājusies kompensēt ar līdzīgu gara darbu... Bet es jau neko nesaprotu, jo mana eksistence pēc sazin kuriem kritērijiem ir lūzeriska. (skat, skat, izspļaujam visu indi anonīmā interneta žurnālā) Katrs izdzīvojam problēmas citādāk. Man viņu gluži vienkārši ir žēl. Bet tas jau laikam būtu abpusēji, ja mēs kādreiz satiktos.

***lielākā atšķirība starp filmu un komiksu - filma rada pārspīlētu, līdz ar to sarkastisku iespaidu par pelēko ikdienu, bet komikss to "fuck you" tik bērnišķīgi, ka man pat smiekli nenāk.

Par filmu.
Es regulāri noskatos Nakts un Dienas sardzes, jo man šķiet, ka Timurs prot strādāt ar vērienu. Es ļoti gaidīju šo filmu. Atzīstos, ka Andželīna pavisam noteikti ir viena no retajām, kura vienmēr izskatās labi un spēj "iznest" sazin kādas lomas un filmas.Viņa prot dzīt veco žigulīti pa lauku ceļu ;) Džeims arī ir ok.
Filma pārspēj komiksu itin visā. Vismaz viņi ir labie (man jau daudz nevajag). Lodes tiek liektas pavisam skaisti, mašīnas nodzītas līdz nespēkam. Bija pāris reižu patīkama spriedze, humors arī neslikts. Labākais ilga laikā.
Āā, tur bija arī krievu aktieri. Jā, par to es Timuru cienu, jo tie aktieri ir labi. Gorodeckis bija :)
Ko lai saka? Timur, es gaidu Krēslas sardzi.
btw, Lukjaņenko esot piebeidzis Pēdējo Sardzi (ceturtā daļa triloģijai, wtf?- heh, kāds slauc zelta gotiņu uz nebēdu).

Vēstules. Uz papīra un ar zīmējumiem.
Mūzika. Bieži vien ilgi gaidītie albumi ir jānoklausās vismaz 5 reizes, lai tie patiktu. Ir daudz piemēru, kad pirmoreiz izdzirdot jaunos darbus, nekas nepatīk, viss slikti. The Music Strength in Numbers patika no pirmās reizes. Viņi ir mainījušies vai nav, man pat nerūp. Nu jau albums dzirdēts ne mazums, bet Drugs mani vēl arvien pārsteidz. Ik reiz, kad klausos to dziesmu, es negaidu to piedziedājumu, kāds tur ir, katru reizi es tam nevaru noticēt, tas šķiet pārāk labs (šī termina eksistence ir apstrīdama). What Am I ir fenomenāls, šķiet, ka labāk kā Human. Cold Blooded ir ar abām kājām uz zemes. Es nemāku rakstīt recenzijas, ja tās ir labas. Es spēju tikai būt pārsteigta, ka viss ir tik precīzi.
Kino. Teeth. Vispārīgi runājot, iebilstu pret šausmu komēdijām (ar klasisko Shaun of the Dead izņēmumu), bet šī ir vienkārši fantastiska. Jā, uzskatu, ka bija lieki rādīt nokostos dzimumlocekļus, jo pietika tikai ar tām sejas izteiksmēm. Varam piesieties, ka viss pārāk stereotipiski un paredzami, bet atzīstiet, ka dažreiz tas tiešām strādā pareizi. Citi to tulko kā biedējošāku kā Fatal Attraction, kas domāta tam, lai vīrieši neaizmirstu, ka sievietes spēj... ko tieši? Es uzskatu, ka filmu labāk uzskatīt par pamācību liekulīgi šķīstajiem cilvēkiem... :)
Grāmatas. Jaunais Irvaina Velša kriminālromāns ir pretīgs un ļoti lēts. Fui pē, ej stūrī, nokaunies, Irvain.

Mēģinu es tagad ar ebay sadraudzēties. Nez, šķiet, ka man ir lētāk visus dvd un cd izmest ārā, nevis tērēt laiku visu skaisti sakārtojot, ieliekot utt. Izmēģinājums - 10 dvd ieliku. Nekā ekskluzīva, visi lietoti un pieejami jebkur. Redzēs. Laikam būs jāsamet maisā un jāaiznes uz labdarības veikalu.

Laba deva adrenalīna un pozitīvu emociju. Strength in Numbers ir tiešām spēcīgs gabals. Es ļoti baidījos no tā, kāds būs ilgi gaidītais jaunais The Music, bet atsauksmes labos žurnālos ir visai augstas. Puikas kļūst labāki. Nice one, mate. Cheers.

Gribas runāt, bet nav, ko teikt.

Visu jau nekad nevar gribēt. Man ir sapņu darbs. Gadiem izsapņots un ģeniāls. Ārpus sapņu darba eksistē salīdzinoši mazāk kā iepriekš, jo maksā neko īpaši, bet tam laikam nav nozīmes, ja es no rīta pošos uz darbu un esmu laimīga. Es braucu autobusā un smaidu, jo es braucu uz darbu. Es tiešām neticēju, ka tas ir iespējams. Ceru, ka šī sajūta ir uz ilgu laiku.

Svētdien bija diskusija ar kolēģiem par kokakolu: vislabāk to ir dzert no stikla pudeles, bet tā kā tas ir salīdzinoši dārgāk un ne visur pieejams, tad otrais labākais variants ir bundžiņa. Visi piekrītoši māj ar galvu, pēc mirkļa smējāmies par to, ka it kā pieauguši cilvēki, bet sēž un spriež, kā labāk dzert limonādi.

The Music. Puikas vēl arvien ir labi. Tā kā vieta ULU bija nenormālīgi maziņa, skatuve maziņa, viss mazs, es maza, visi mazi, nejauši trāpījos pirmajā rindā. Nevaru sagaidīt Strenght in Numbers, jo visas jaunās dziesmas izklausījās fantastiski. Viens no labākajiem koncertiem līdz šim. Labākais no 3 The Music koncertiem pavisam noteikti. Redzēs, ko viņi rādīs 4.jūlijā Astorijā.

Diemžēl esmu nedaudz apslimusi ar mangām. Galīgi nelaikā, jāsaka. Tad, kad bija daudz cilvēku apkārt, kuriem tās bija, mani tas neinteresēja, tagad pēc Katsuhiro Otomo "Domu" izskatīšanas, radās liela vēlme pēc pilna "Akira" komplekta. It kā nepietiek neizlasītu grāmatu un nenoskatītu filmu, tagad vēl ar komiksiem krāmēšos... ejnusazinkātasbeigsies. Zinātāji man jau sastādīja sarakstu ar mangām, kuras vajag izlasīt/izskatīt. Tas ies blakus sarakstam par vēstures grāmatām un krievu literatūru.

Ir daudz cilvēku, kuri patīkami sevi pārsteidz ik pa laikam atrodot naudu savas žaketes, mēteļa, bikšu kabatā, hmm, nez no kurienes man te 10nieks mētājas? Es pat santīmu neatrodu savās kabatās, jo viss vienmēr rūpīgi tiek glabāts makā. Mana brāļa mammai tas gadās regulāri, ai, nesen atradu 20 latus savā brūnajā somā. Lai gan man somu ir vairāk kā saprašanas un tās tiek mainītas ar neapskaužamu regularitāti, parasti es diezgan cītīgi un apzināti visu pārlieku no vienas nākamajā. Citiem gadās veiksmīgi aizmirst ceļojumā neiztērētās ārzemju valūtas koferos vai pasē, lai vēlāk atklātu tīri smuku kapitālu. Es pārsvarā lietoju savu bankas karti, tāpēc arī šis variants man atkrīt.
Šodien es biju pie tiem veiksminiekiem! Dienu pirms algas atrast bikšu kabatā piecīti, tas ir gandrīz labāk par pašu algu, nu vismaz smaids sejā bija daudz lielāks, jo tas bija milzīgs pārsteigums atšķirībā no algas, kas tiek gaidīta un ir iepriekš zināma. Es tagad ļoti priecājos, ka man ir paradums kabatās glabāt ļoti dažādus, pārsvarā nevajadzīgus papīrus, kur sarakstītas grupas, dziesmas, filmas, grāmatas un cita visai svarīga informācija. Parasti mēs ar kolēģiem un draugiem ar informāciju šādi apmaināmies vairākas reizes, līdz tā lapiņa tomēr noder un tu atrod laiku atrast to vai citu grāmatu internetā. Īsāk sakot, labi, ka es pirms mazgāšanas pārbaudīju kabatas. Eh. Jūtos kā normāls cilvēks, arī man tagad ir laimīgs stāsts par piecīti pirms algas :)

Mani viņš pavisam noteikti piemuļķoja. Sākumā man patika video kā tāds, man tas vienkārši šķita... amizants. Kad man pateica lielo video āķi, nevaru beigt smaidīt. Ko tik cilvēki nedara brīvajā laikā!
Pēc Grindhouse noskatīšanās kinoteātrī ar visiem treilerīšiem un "missing film reels", es atkal mīlu kino ar visu sirsniņu. Ir tāda stadija, ka filma šķiet tik laba, ka tev pašam gribas taisīt kino un cilvēkus padarīt tik ļoti laimīgus tikai ar pusotru stundu tumšā zālē. Te arī tie killer trailers, par kuriem runāja Tarantīno, sarindoju pēc patikas:
1. Machete
2. Werewolf Women of the S.S.
3. Don`t
4. Thanksgiving
Īstenībā man nr2 un nr3 patika vienlīdzīgi, bet Nikolasa Keidža Fu Manchu ir nepārspējams. Baumo, ka viņi Machete uztaisīs pa īstu filmu. Ja tā, būs jāmeklē kompānija, jo šī filma šķiet no tām, kas skatāma ar daudziem cilvēkiem, neizēdami lielu popkorna tūtu, nepieklājīgi lielu kolas glāzi.

Vakardien ēdu pirmo kebabu, bija ļoti labs.