Ja varētu iztērēt, tad varētu arī nopelnīt.

(Reply to this) (Thread)

es jau tikai izsvītroju, izmetu to, kas man jau ir, īsti nezinu, cik paliek, bet metu ārā ar spītīgu neapdomību... bet var taču arī nepietikt, to stundu un dienu, es domāju...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pietiks visiem, attālinoties no dzīves sākuma, laiks rit lēnāk, šķiet.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad jau es tuvojos sākumam, jo man ir pilnīgi pretēja sajūta

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tev vēl paātrinājums, bet citādi — jā, protams, ka sākumam. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

oi, saputrojos, ta kas man - gals vai sākums?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Abi. Sākuma gals un gala sākums. Sākuma sākums un gala gals. Izvēle tavā ziņā. :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

patiesībā jau vienalga, jo jāmirst tik un tā:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tāpēc nav vienalga.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šo, lūdzu, paskaidro sīkāk! Lūdzu:))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti vienkārši. Ja tu gribi nomirt pēc iespējas ātrāk, tad tava izvēle ir gala sākums. Jebkurā gadījumā tu nepaliec vienaldzīga, jo tu kaut ko vēlies, lai arī šī vēlme ir saistīta ar nāvi. Savukārt, ja tu vēlies dzīvot vēl ilgi un dikti, tu centies atslēgt šādu opciju. Atkal vienalga nav nekādā gadījumā.
Un vispār - kā var būt vienalga? Tas principā nav iespējams. Tev taču ir kaut kāda attieksme pret pašas dzīvi? Negatīva vai pozitīva, bet ir. Tātad par vienaldzību nevar runāt pat teorētiskā līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par šo mēs parasti ar māsu kašķējamies;) Viņa netic, ka es nedomāju par nāvi... Zinu, ka būs, bet esmu patiesi laimīga, ka nezinu kad, citādi vispār nespētu padzīvot...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tāpēc cilvēkam to nav lemts zināt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet, tā kā nedz gribu drīz mirt, nedz ilgi dzīvot, nav man skaidru attiecību ar galu un sākumu!

(Reply to this) (Parent)