esmu pieredzējusi ko līdzīgu. tobrīd vēl maz zināmu kolēģu brauciens (atgriešanās Rīgā pēc garas un smagas dienas) maršruts pierobeža - Jēkabpils - Rīga. visu ceļu šļāgeraptaujas zelta fonds. pie Pļaviņām domāju par raudāšanu, pie Kokneses mani pārņēma izmisums, pie Lielvārdes vairs nebija jautājumi par pieklājību, toleranci utt. puisietis bija tik samulsis par manu lūgumu izbeigt šīs mo(au)cības - tā taču labākā mūzika ceļam... bet man (bez izlikšanās un šplīnības) reāli sāka sāpēt galva un biju gatava piemet to sasodīto šlāgermūzikas fana busu... fiziska nepanesamība

(Reply to this) (Parent) (Thread)

o jā, un ar katru kilometru iedarbība pastiprinās :) cūcības likums ir tāds, ka tādās reizēs parasti arī nav līdzi datu nesēja ar mūziku un/vai austiņu.

(Reply to this) (Parent)

Da nu, to naivisms savā ziņā ir apskaužams.

(Reply to this) (Parent)