|
October 14th, 2005
02:35 pm Un vēl es domāju - kādēļ, ja esi rīkojies godīgi, saņemtie apvainojumi ir augstākā mērā absurdi un nepelnīti, - tomēr sāp?
|
Comments:
From: | divi_g |
Date: | October 14th, 2005 - 02:44 pm |
---|
| | | (Link) |
|
A ko, ir apvainojumi, kas nesāp?
Nu, ja apvainojumus izsaka cilvēks, kurš intelektuālā ziņā nav tev līdzvērtīgs, tad ņemt tos galvā būtu muļķīgi; tas nozīmētu nolaisties līdz viņa līmenim.
From: | divi_g |
Date: | October 14th, 2005 - 10:17 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Lai gan esmu aikjū-snobs, tomēr dažreiz novērtēt to intelektuālo ziņu ir diezgan problemātiski.
Jāatzīst, ka tas arī bieži vien ir diezgan subjektīvs novērtējums, kurā ietilpst pārsvarā kritēriji attiecībā uz interesēm un raksturu saderību. Ja tas viss nesakrīt un ir kādi konflikti, tad dažiem aiz dusmām tādēļ ir tieksme izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par otra cilvēka prāta spējām. Bet es te nerunāju par tādiem gadījumiem. Ir taču cilvēki, kuri pēc definīcijas ir idioti (ne klīniskā nozīmē), tas parasti uzreiz ir redzams. Lūk, tādu cilvēku vārdiem arī nevajadzētu pievērst pārlieku lielu uzmanību. Nav taču jēgas, viņu argumenti parasti ir neandertāliešu līmenī, ko tur laiku tērēt, tāpat nesapratīs.
Var būt, ka tev ir svarīgas kāda konkrēta cilvēks domas. Tā cilvēka, kas tev nepelnīti apvaino. Un var būt, ka tev ir svarīgs vispārējais citu cilvēku viedoklis. Visiem taču gribas citu acīs izskatīties labāk nekā varbūt tas patiesībā ir.
Japs, biji izdomājusi, ka būšu tā labā, čaklā, tramparam... bet man tik un tā pateica - slinka, neprofesionāla utt. Šī konkrētā cilēka viedoklis nebija svarīgs, tomēr zinu, ka atskaņas vēl būs...
kad uzzinasi atbildi-padalisies?
Laikam jau tādāļ, ka tie apvainojumi, lai arī nepelnīti, lika aizdomāties, ka - varēju būt labāka, gudrāka, rīkoties pareizāk... lai gan - visiem tik un tā labs nebūsi. Un, ja jāizvēlas starp to, ka pats sevi spīdzini un ej pret savu pārliecību, lai tikai tam otarm cilvēkam būtu tā, kā viņam patiktos (te nav runa par jūtu attiecībām), un to, ka pažēlo sevi un ļauj, lai sabrūk otra plāni... Izvēle taču ir vienmēr:)
buut perfekcionistamir gruuti un ne jau taapeec nevajadziigi un pat reizeem nozelojami
Vai tu dzīvo manu dzīvi, vai? Eh, ir tikai viena (vai divas) izejas: sākt par apvainotāju uzjautrināties vai sākt rakstīt literatūru, izmantojot situācijas un prototipus, - tad kā svētība būs viss, kas notiek. |
|