|
August 25th, 2006
Comments:
Kas tieši ir savādi, vari paskaidrot?
Par tikšanos vai par ņemšanu nopietni? Par tikšanos - zinu te kādus cilvēkus desmit (nu, "īstajā dzīvē"). Un, tiekoties ar viņiem klātienē, cibas pieminēšana vien mēr ir mulsinoša, piemēram, neesmu kaut ko izlasījusi no viņu rakstītā, vai, tieši otrādi, esmu salasījusies tā, ka i vairs nesaprotu, kas īstenība, kas pasaku stāstīšana... Par ņemšanu nopietni - ciba man tomēr šķiet tāda spēle, un neesmu pārliecināta, vai tā atstāj milzu lielu iespaidu uz to, kas notiek pa īstam. Nezinu, vai tas, ko par cilvēkiem uzzinu te, cibā, maina manus priekšstatus par viņiem... nu, neprotu sakarīgi izstāstīt, bet varbūt tomēr sapratīsi, kur man tā savāduma sajušanās...
Abējādi.
Es zinu 7 cilvēkus. Nu, faktiski tikai 6, jo viens, var teikt, neskaitās. Bet tas nav svarīgi. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem ir mani biedri (draugu ekvivalents tev un pārējiem), un Cibas pieminēšana mūsu vidū nekādā gadījumā neizsauc kādas mulsuma sajūtas. Mēs cits citu pietiekami labi pazīstam, lai mūsu starpā nebūtu īpašu noslēpumu un lai mēs nekaunētos par saviem ierakstiem. Mēs uztveram šo vietu tiešām vairāk kā virtuālu spēli, tādu kā advancētu čatu, kurā ne vienmēr ir jāsaka īstās domas, bet var nodarboties arī ar provokācijām, piedalīties Cibas konfliktos, tēlot aizvainojumu un visādi citādi mānīties, kā rezultātā dažreiz rodas nepareizs priekšstats par kādu no mums. Mans princips šajā visā geimā ir pagalam vienkāršs: šos manis pieminētos dažus cilvēkus vispirms esmu iepazinis reālajā dzīvē, tikai pēc tam nākuši klāt kontakti šeit, bet ne ar vienu Cibā (vispār virtuāli) iepazītu cilvēku netiekos, lai neatklātos. Nu, varbūt mani tas pie reizes nemaz neinteresē un nešķiet vajadzīgi.
draugi... par šī vārda lietošanas pareizību arī māc šaubas... Bet Tu gribi teikt, ka te izspēlētās drāmas vairākums (neteikšu visi, tas jau būtu stulbi) patiesi uztver kā geimu? Brīžiem tā nemaz nešķiet. Turklāt daudzreiz te cilvēki stāsta patiešām īstas un godīgas sāpes un priekus, arī es, arī tas mani mulsina. p.s. Pārāk daudz mulstu, laikam pie vainas hormoni.
Es neko nemāku teikt par tiem, kurus nepazīstu, bet pieņemu, ka laba daļa no tā saucamajām drāmām un konfliktiem ir tikai tādas savdabīgas teātra izrādes, lai pievērstu sev uzmanību. Protams, pa vidu gadās arī patiesas sāpes un prieki, un arīdzan es neesmu izņēmums (dažkārt paniekojos ar kādu godīgu ierakstu, piemēram, par mācībām), bet lielais vairums... Šī pati svalka acīmredzami ir tik neīsta un uzspēlēta savos ierakstos, ka nerodas nekādu šaubu par viņas patiesajiem nodomiem: izrādīšanās, nekas vairāk.
bet tad jau sanāk, ka saknes tik un tā ir īstas. Kurš gan te ir tāds kombinātors un spēlmanis, ka visu laiku spēj noturēt "tas nav pa īstam" līniju?
Nesapratu tavu domu par saknēm. Vienkārši nesapratu.
"Es neko nemāku teikt par tiem, kurus nepazīstu, bet pieņemu, ka laba daļa no tā saucamajām drāmām un konfliktiem ir tikai tādas savdabīgas teātra izrādes, lai pievērstu sev uzmanību."
Tātad vēlme izrādīties, uzprasīties ir patiesa = patiesās saknes un iemesli.
Bet vai pēc šīs izrādīšanās var izdarīt kādus konkrētus spriedumus par viņiem kā cilvēkiem? Diez vai.
Man domāt, var - man šādi ļaudis diezin ko nepatīk. Satieku tādus vai ik dienu darbā - iznesās pa divi deviņi, bet seguma tam visam... drusku par maz, lai cienītu...
Tu jauc virtualitāti ar reālo dzīvi. Tas nav viens un tas pats.
Man zināmo cilvēku izpausmes cibā diez ko no realitātes neatšķiras, no tā arī šie secinājumi, ļoti pat iespējams, kļūdaini. |
|