spilvendomas

Ir uz pasaules tāda smilškaste, kurā sanāk bērneļi ar saviem spainīšiem un lāpstiņām paspēlēties. un kādu te tik bērneļu nav.
    Viens, kā vien var, agri nesas uz turieni, zandales gar ausīm vien zib, ātri ātri sacep savu kūku, un tad sēž, gaida, acu nenolaizdams - kad nu kāds tajā garām iedams, neuzbērs saujiņu smilšu , nepieceps kādu čupiņu blakus vai vismaz neiebakstīs ar pirkstu.
    Cits atnāks un sēdēs. vēros. skatīsies kā citi rušinās, un visugudri iebērs pa saujiņai katram, kuram vispār būs spējīgs ko iebērt. tikai pašam kūkas nevienas. nesanāk.
    Cits savā jaunības maximālismā sadusmosies atkal, spers zemes pa gaisu, vicināsies ar lāpstiņu, šļakstinās smilšu saujas uz visām pusēm, dusmosies pat par to, ka citi par to nesatraucas. līdz beigās nomierināsies kā parasti, apsēdīsies savā izārdītajā pleķītī un aplaidīs skatienu riņķī. lai citā smilškastes stūrī neieraudzītu citu - tādu pašu kā tikko bijis pats. un tad visgudri nosmīnes - ak, es jau ar reiz tāds biju, pāries! ...
    Cits dienu pabeigs izspārdot visu ko sacepis ever un asaras liedams mājās aizskries. solot neatgriezties vaiars nekad. bet dienā nākamā, aiznākamā jau, paskaties, atkal augšāmcēlies cepšanas gars. kūciņas cepas, un smaidīgs ir pats.
    Cits bērnelis ceps savas kūkas nevis vienkārši tāpat, bet katrai kādu koķetu knifiņu no sevis pieliks, kādu koņčiņu piespraudīs, kādu rēbusiņu iestrādās - lai tik pārējie nebūtu spējīgi vienaldzīgi garām paiet, bet piestātu, pakoķetētu un jau kopīgi paceptu flirtīgas kūciņas.
    Citi vispār ir perfekti sava amata veicēji - tādi intriganti. tik smalkas, tik daudzdomīgas, tik daudzsološas kūciņas spēj cept, ka vien noelsties var. reizēm pat notici ka tā nav vairs vienkārši kūciņa - bet gan kautkas vairāk. no ārpuses jau neredzi ka tai kūkai tukšums vidū.
    Daudz tur tai kastē bērneļu visādu - visus jau neaprakstīsi. citos ir pa gabaliņam no visa, citos nekā.
    Lūk tāda smilškaste ir kādā pasaules malā. kur bērneļi spēlējas, ar spainīšiem kūciņas cepot.