ES šodien sēdēju kapos un domāju ... kā tas ir kad cilvēki mirst... tā pa īstam, reāli, nevis tikai šā un tā. Es domāju, domāju un neko neizdomāju. Jo es nezinu. Es zinu tikai to - kad cilvēks nomirst, no viņa atvadās un aprok! Nav ko mirušajiem pa zemes virsmu vazāties.
Un tad es gulēju kāpās un ļāvu lai smiltis mani aprok. Varbūt tā es varētu saprast kā ir kad esi miris. Bet vārnas ķērca, jūra šalca un braukāja ūdensmocis. Un es sapratu ka es neesmu miris! Un es nebūšu ... nebūšu miris pat tad ja citi mirs. Pat ja nomirs manas cerības un idejas, pat ja nomirs mani sapņi, pat ja nomirs mani paši paši tuvākie ... pat ja liksies, ka ir nomiris savs 'es' - arī tad nē. Nāve nav bubulis ar kuru baidīt un no kura bīties. Nāve ir tikai vārds kārtējam procesam apkārt notiekošajam