idée fixe - turpinājums tam pašam tekstam, kas priekšpēdējā postā....

Lauma atvēra acis. Viņu bija pamodinājis kaimiņu skaļais strīds. Meitene piecēlās pussēdus un droši vien mēģināja atcerēties sapņoto. Strīds aiz plānās sienas turpinājās. Tas nebūtu tik pretīgs un traucējošs, ja Laumiņa dzirdētu, ko viņi runā, bet viss, ko spēja saklausīt, bija divas balsis, kurām neizdodas izraisīt vārdus. Tas viesa bezcerību, viņa saprata, ka ja nepiešķirs šim balsīm kaut kādu runas spēju, strīds varētu arī nekad nebeigties. Lauma izkāpa no gultas (viņa bija nogulējusi visu svētdienu) un aizgrīļojās līdz lielajam spogulim. Vērojot sevi, viņa manīja lēnām augošu izmisumu, ko pastiprināja no pleca noļukusī lencīte. Lauma sajutās kā tipiska izmisusi meitene ar nošļukušu lencīti, vienīgais, kas viņu glāba no ārprāta, bija mierinājums, ka no aizmugures nevar parādīties vīrieša roka un uzvilkt lencīti atpakaļ, piekārtot, es nezinu – varbūt pat paglāstīt plecu. Viņa vairs nekavējās pie spoguļa un devās uz virtuvi pēc glāzes, pēc tam atgriezās guļamistabā. Pielikusi to pie sienas, viņa uzzināja, ka kaimiņu pāris svešā bet saprotamā valodā strīdas par kefīra iepakojumiem. Vecais bija pēkšņi iededzies, ka gribot dzert kefīru no stikla pudeles, pirms tam izpildot mīkstā vāciņa iespiešanas rituālu (kā vecajos labajos laikos), uz ko sieva, kurai droši vien tajā mirklī bija nošļukusi lencīte, mēģināja atbildēt ar skaidrojumiem par tetrapakām, otrreizējo pārstrādi, līdz padevās un nolamāja vīru par nostaļģijā iegrimušu kretīnu. Dīvainā kārtā viņš uzreiz nomierinājās, tā it kā būtu dabūjis daudz vairāk kā cerējis un nu Laumiņa varēja atgriezties pie savām domām.
Sapnī viņa bija puķe tukla vīreļa sasvīdušajās un mīkstajās rokas, kas karsēja un žņaudza kā nekad nedabūjis pitons. Pēc mirkļa viņa jau bija meitene tais pašās rokās, elsoja pret pašas gribu, centās izrauties, lai bēgtu, bet sapnis pārtrūka. Viņa bija mēģinājusi atsākt to no jauna un jau gluži apzināti fantazēja, ka iecērt pļauku, skrien pa trepēm, taču vairs nespēja ticēt notiekošajam. Sapnis bija beidzies un viņa tajā palikusi šī pretīgā vīrieša skavās. Uz mūžiem.
Laumiņa uzvilka peldmēteli un gaidīja, kad savārīsies tēja. Viņa pārlaida acis kabatā atrastajam papīriņam, tā bija lietošanas instrukcija krēmam pret utīm. Sadaļa „Interesanti fakti par galvas utīm” nezināmu iemeslu dēļ šķita izlasīšanas vērta:

„Līdzīgi, kā katrs cilvēks var saaukstēties, katrs var inficēties ar utīm, tas nav nekas īpašs un noteikti nekas tāds, par ko būtu jākaunas!
Galvas utis ir sīki asinssūcēji, parazītiski kukaiņi, kuriem patīk iemājot siltajos cilvēka matos. Tos īpaši neinteresē, vai mati ir taisni vai cirtoti, blondi vai tumši un, pretēji vispārējam uzskatam, utis daudz labprātāk apmetas tīros nevis netīros matos.”

Lauma vairs nejutās viena, lasot zāļu pamācību, likās, ka viņai varētu būs kas kopīgs ar visiem cilvēkiem – gaišmatainajiem, tumšmatainajiem, cirtotajiem, taisnajiem un ar visiem pārējiem. Viņa lasīja tālāk:

„Ja kādam no Jūsu ģimenes locekļiem ir atklātas utis, nenoslēpiet šo informāciju. Informējiet par to audzinātāju skolā, citus vecākus un skolas māsiņu.”

Cik brīnišķīga ir šī pamācība, kas mudina atklāties otram! Laumiņa aizvēra acis un iedomājās sevi darbā informējot kolēģus par galvas utīm, tie šīs uzdrīkstēšanās iedvesmoti, atzītos arī paši un jau drīz visa matainā pasaule smērētu viens otram krēmu, ķemmētu ārā gnīdas, apbrīnoti, cik atšķirīgi un līdzīgi viņi tomēr ir, nobērtu pa aizkustinājuma asarai un pilnībā atdotos Ziemassvētkiem.
Lauma sajuta atvieglojumu, viņa zināja, ka vajadzības gadījumā pasaules gals ir tepat aiz stūra, ja vien seko norādījumiem lapiņā. Meitene izdzēra tēju, tad vēl vienu krūzīti un devās pie ārdurvīm.