(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Maijs. 4., 2014 | 01:27 am
Pēdējā laikā es sapņoju par to, kā būtu, ja man būtu vēzis. Tāds bezcerīgi metastazējies, bez iespējām uz atveseļošanos. Ko gan es iesāktu? Nu, neko. Jo es neko neprotu, un mani gandrīz nekas neinteresē. Varbūt vienīgi es gribētu satikt visus tos cilvēkus, kuri kaut kāda iemesla dēļ ir pārstājuši ar mani komunicēt, lai viņiem atvainotos par to, ko esmu darījis vai neesmu darījis, atvainotos par to, kāds es esmu un neesmu. Viņiem, protams, to nevajag, bet man gan tas patiktu, un tikai lielākais bezsirdis spētu atteikt mirstošam cilvēkam, vai ne? Bet kā tad es viņus pievilinātu uz tikšanos? Nevarētu taču piezvanīt un teikt: „Hei, es zinu, ka neesam runājuši sazin cik gadus un tu mani droši vien nemaz neatceries, bet man ir vēzis un es gribu satikties, lai gūtu sirdsmieru pirms nāves, tikai nedomā atteikt, jo man ir vēzis...“ Forsēti, vai ne? Kā visa komunikācija manā dzīvē. Turklāt, kādēļ lai viņus interesētu un aizkustinātu kāds no viņu dzīves pagaisis vīrietis ar savu vēzi, ja vien viņš nebūtu filmas galvenais varonis, ko viņi nolēmuši todien noskatīties.
Ja godīgi, es tā īsti nemaz nemāku manipulēt. Pēdējā reizē, kad man izdevās panākt to, ko es vēlos, es tam cilvēkam pajautāju – vai tad viņš nejūt, ka ar viņu manipulēju un ka nevajadzētu tam ļauties.
Tomēr varbūt pietiek sapņot un iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet saņemties un doties uz sarunāto vizīti pie onkologa.
Ja godīgi, es tā īsti nemaz nemāku manipulēt. Pēdējā reizē, kad man izdevās panākt to, ko es vēlos, es tam cilvēkam pajautāju – vai tad viņš nejūt, ka ar viņu manipulēju un ka nevajadzētu tam ļauties.
Tomēr varbūt pietiek sapņot un iedomāties, kā būtu, ja būtu, bet saņemties un doties uz sarunāto vizīti pie onkologa.
(bez virsraksta)
from: illegal
date: Nov. 26., 2014 - 05:25 pm
Link
Atbildēt