idée fixe - Lifts

Elīnai

 
            Man bija 8, kad dabūju smadzeņu satricinājumu – vieglu, ātri pārejošu, un tomēr zīlītes negribēja klausīt daktera pildspalvas mājieniem. Nogulēju pāris nedēļas mājās, un, kad atgriezos skolā, kādu laiku no manis ļoti baidījās; viņi laikam domāja, ka esmu izmainīts, tā kā esmu pārdzīvojis traumu, man piemīt superspējas vai citas īpašas iezīmes, kas varētu ienākt prātā 8 – 10 gadus veciem apdāvinātiem bērniem jeb, kā teiktu skolas direktors – personībām  („Manā skolā visi ir personības!”). Es arī par to biju iedomājies un vairākkārt mēģinājis ar domu palīdzību izkustināt priekšmetus un dažreiz arī lidot. Beigās es aprobežojos ar supervaroņa vadmotīvu, ko dungoju ik reizi, kad piespiedu savas siksnas sprādzi kā pogu.

Toreiz es izkāpu no lifta, un Edgars mani iegrūda sienā. Es nedusmojos – viņam allaž smirdēja mute, pirkstgalos turējās ausu sērs, un tagad viņš laikam ir neveiksminieks; viņa tēvs – kaut kāds sīkais spekulants, kas tajos laikos varēja atļauties video magnetofonu un šķirnes suni, kura sugas īpašības paredz apgrūtinātu elpošanu, un pēc pieredzes varu teikt, ka ne tikai šķirnes, bet arī bez kompleksiem – jo nokārtoja savas dabiskās vajadzības turpat dzīvoklī. Tētis mēdza ierasties skolas pasākumos labā žaketē un gan no tāluma, gan no tuvuma atgādināja viesmīli. Es vienmēr fantazēju, kā viņš viesmīļa tērpā, tikko atgriezies no klases vakara un no audzinātājas uzzinājis par dēla nedarbiem, slāna Edgariņu ar siksnu. Lai arī tēvs viņu nemīlēja vai mīlēja ļoti specifiski, es neizjutu žēlumu, jo Edgaram bija vecmāmiņa, ar kuru var manipulēt pēc patikas un pat ņemt uz skolu kā rotaļlietu. Kā saka, kad Dievs aizver durvis, viņš kaut kur atver logu.
            Tomēr viena lieta mani satrauc – jau kopš pirmās klasītes Edgars dziedāja altu, spēlēja klavieres un čīgāja ½ un pēc tam ¾ vijolīti, taču sūdīgā rakstura dēļ, neviens viņu neņēma vērā. Kas zin, varbūt viņam bija labs vokāls vai apskaužams pianisms, varbūt viņš būtu kļuvis par vienu no tiem dumpīgajiem māksliniekiem, pretrunīgajām personībām, kas piepilda mākslas arēnu ar savu nepieradināto elpu? 
 

Mana mazā, noglaustā galviņa atsitās pret sienu un es atslēdzos uz pāris sekundēm, citi  teica - ilgāk. Kad piecēlos, daļa klases personību sauca audzinātāju un zvērēja, ka es esot atslēdzies. To dažu sekunžu laikā, kamēr mani netraucēja pasaule un personību pārblīvētība tajā, es sapratu, ka esmu snobs un man kā vēl nekad trūkst uzmanības, kompetenta cilvēka un iespējams pat intelektuāļa uzmanības. Mana, nu labi – mūsu toreizējā audzinātāja bija jauna un skaista, tieši tāda, kuras ienākšana klasē vien mudina uzdāvināt viņai ābolu vai pagraizīt papīru jeb pedagoģiskā valodā runājot – veidot aplikācijas. Tāpēc es pat teorētiski nebūtu varējis cerēt uz viņas atbalstu. Un tomēr es cerēju – laikam biju atsitis galvu.
        Viņa domāja, ka simulēju, man esot tieksme pārspīlēt utt., un vispār es esmu cūka pēc noklusējuma, jo braucot ar liftu, kas paredzēts tikai skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem (to viņa, protams, neteica). Mācībspēks parasti pulcējās pirmajā stāvā, iznākuši no ēstūzīša ar salvetēs ietītām bulciņām. Kamēr lifts ceļo no augšējiem stāviem, tie, kuriem lielākas matemātiskās dotības, sarēķina, vai svars nebūs pa lielu un, ja izrādās, ka būs gan, tad kādam nevēlamākam velta nepārprotamus mājienus – ar kājiņām, ar kājiņām vai gaidi nākošo un brauc VIENS.

Todien man nebrauca pakaļ. Neatceros, kāpēc, bet sanāca ilgi kvernēt. Saskrējos ar audzinātāju, viņa neieinteresēti pajautāja, kā man galviņa, kāpēc neesot mājās,  es teicu, ka tā un šitā, un tad es kopā ar viņu gāju uz stundu pie mazajiem. Iespējams, viņa mani pārbaudīja, bet man bija skaļi jālasa Ziedoņa Brūnā pasaka. Sasodīti labs gabals, taču vairs nekā neatceros, tikai to, cik lielas grūtības sagādāja intonācijas veidošana, atkārtojot izsaucienu Brūns! Brūns! Brūns!.

Tev brūnas acis, tā man bieži saka, un vēl – es nevaru paskatīties citiem acīs, ilgs laiks paiet, kamēr izdodas. Droši vien tas dēļ smadzeņu satricinājuma – zīlītes nepieradinātas.
           Vienu dienu eju gar veco skolu, domāju – ieskriešu tā pat vien. Iekāpju liftā, skatos 15 pogas, bet skolai tikai 6 stāvi. 100 reižu esmu braucis un 100 reižu domājis, kas būtu, ja nospiestu to stāvu, kura nav.