idée fixe - ***

kāds atver logu un iemērc bļodā aizkarus,
vējš izpūš mazuli kā stikla trauku,
to zibens sasper vēsās lauskās,
tu pacel vienu, vēl spīdīgu un dzidru.

viņš iemetas tev kaklā nemierīgs un brēcīgs,
izliecies, ka nedzirdi, bet tad tev vienreiz pietiek -
saber rīklē pulveri ar patīkamu smaržu,
paucini viegli, dziedi dziesmiņu par māmuliņu,
beidzot stāsti pasaku:
„Ciet klusu, tagad teikšu tev par tēti!”

viņš esot bijis vilnis,
kas līdzinājis tevi, apaļojis visus gadus,
līdz tu kā kristāliņš pret krastu atsities;
viņš izšķīda aiz muguras, bez nožēlas un lieka sentimenta,
tad tevi apgādībā ņēma baltās smiltis - sildītājas,
pie rupučiem tu biji
un izšķīlies pēc visiem priekšrakstiem no jauna.
„Bet tagad čuči, mazais gudriniek!”

tu iemērc bļodā jaundzimušo, viņš pamostas
un sasper gabaliņos tavu izkaltušo māla klēpi,
noslēp seju, instinktīvi pielīdzini zemi;
tad pavisam nevainīgi, prātu cauršauj sauleszaķi,
mazie, bērnišķīgie atriebēji;
tu apžilbsti un meklē saulesbrilles.