idée fixe - ***

     - Vai tu esi lasījis "Mazo melno Sambo"? - viņa vaicāja.
     - Cik jocīgi, ka tu man to vaicā, - tieši vakar vakarā es beidzu to lasīt. - Viņš pieliecās un atkal saņēma Sibilas rociņu. - Kā tev patika? - viņš vaicāja Sibilai.
     - Vai tīģeri skrēja ap to koku?
     - Es domāju, ka viņi nekad neapstājas. Savu mūžu neesmu redzējis tik daudz tīģeru.
     - Tur bija tikai seši.
     - Tikai seši! - jaunais vīrietis iesaucās. - Un tu saki - tikai!
     - Vai tev patīk vasks?
     - Kas man patīk? - pārvaicāja jaunais vīrietis.
     - Vasks.
     - Ļoti. Tev ne?
    Sibila pamāja.
     - Un olīvas tev patīk? - viņa jautāja.
     - Olīvas - jā. Olīvas un vasks. bez šīm divām lietām es nekustu no vietas.
     - Vai tev patīk Šērona Lipšica? - Sibila jautāja.
     - Jā, jā, man patīk, - atbildēja jaunais vīrietis. - Sevišķi man patīk, ka viņa nekad nedara pāri sunīšiem viesnīcas vestibilā. Piemēram, tam mazajam rotaļīgajam buldodzēnam, kas pieder dāmai no Kanādas. Tu varbūt neticēsi, bet dažām mazām meitenēm patīk bakstīt šo sunīti ar nūjiņām, pie kurām piesien balonus. Šērona tā nedara. Viņa nekad nav ļauna vai nelaipna. Tāpēc viņa man patīk.
    Sibila cieta klusu.
     - Man patīk zelēt sveces, - viņa beidzot sacīja.
     - Kam gan tas nepatīk? - atteica jaunais vīrietis, iebrizdams ūdenī.

Dž.D.Selindžers "Īstā diena banānzivīm".