Par atvadām. Izcepu pīrāgus, pirmo reizi savā mūžā. Tā vietā, lai tur sēdētu un pieklājības pēc tējotu, viņiem paliks mans mākslas darbs. Un arī ne jau šādi tādi pīrāgi. Visa cepšana bija episka. Es (atkal) pamanījos kaut ko salaist dēlī, šoreiz mīklu ne tā iejaukt (kaut kas bija par daudz vai maz), bet glāba skaips un mamma un improvizēšana ar samaltām auzu pārslām miltu vietā, kam pateicoties beigās izdevās to visu dabūt pie dzīvības. Un sanāca tīri tā neko. Nu labi, pīrāgi laikam nav īstais apzīmējums galarezultātam. Bet atkal ir noticis brīnums, garšo vienkārši ļoti labi!
Nākošās Olimpiskās būs Ridažeinerā. Četri gadi tak vajadzētu būt pietiekami ilgam laikam, lai samestu naudiņu cūciņā un apmeklētu šo sapņu zemi!
Tieši pēdējā nedēļā pirms mājupbraukšanas, kad darba pāri galvai, atklājas visādas inčīgās vietas un lietas, ko vēl būtu gribējies iečekot. Ar D. aizgājām uz National History Museum un man kā par brīnumu šī bija viena brīnumaina pieredze, viens no labākajiem vēstures, kultūras mantojuma muzejiem, ko esmu skatījusi (izņemot vienu niansi). Nu gandrīz kā māca visās pedagoģijas grāmatās - ekspozīcijas iekārtotas interaktīvi - ar kustīgām bildēm, skaņām, jautājumiem, visādām brīnumu lādēm un spēlēm, iespēju piedalīties vai pārveidot pašam atsevišķas izstādes daļas etc. etc. plus vēl pārsteidza patiešām atsevišķu elementu telpiskās, vizuālās un visādas citas kvalitātes. Interesanti arī, kā tiek 'rakstīta' vēsture, tas konstruēšanas moments - caur kādiem elementiem, ar kādiem uzsvariem vai akcentiem, cik ļoti tiek bīdīts nācijas/nacionālisma jautājums. Bete bete uz visa fona mani baisi pārsteidza atsevišķa istaba Šefīldas vēstures nodaļā, konkrēti, miesnieka veikala imitācija ar kvantumu gaļas gabaliem (kuri nez kādēļ bija tik baisi daudz un ar tĀAdu akcentu) - īstenībā par šo arī šis ieraksts, jo pat man, gaļas ēdājam, sametās šķērmi un kaut kā radās jautājums - a kā tad ar maigajām veģetāriešu un vegānu dvēselēm? Well, okei, varbūt tā ir bijusi būtiska daļa no pilsētas vēstures, bet vienalga ... muzejā! Nekāda brīdinājuma pie durvīm ar nebija. Uzmanīgi! Veģetāriešiem/vegāniem nepatīkams skats!
Es jau zinu, aizbraukšu atpakaļ uz Rīgu, ciba kādu laiku no mana redzesloka pazudīs, bet jau varu iedomāties, kā es ilgojos pabūt viena, dienām ilgi istabā ar cibu, saviem darbiem un grāmatām. Bet nē nē man vajag cilvēkus, dzīvi, restartēties un šogad esmu nobriedusi baudīt rudeni (nevis žēloties, ka vasara aizgājusi).
Mans lutinājums, mans mazulis lēnām briest nākšanai pasaulē. Pavisam drīz, pavisam. Ar lielām mokām, spītu, no vasaras nogrieztām stundām. Nu, labi, vēl dažas 'stundas' jāpaciešās un sevi jāsaņem rokās nezaudēt fokusu, bet tik labi ir saņemt pirmo priecīgo atsauksmi, ka patīk. Nosūtīju snīk pīku un patika. Jē!!! Man vienalga, ko domā tur visi tulki un redaktori, piespiesti pie sienas, bet mazulis drīz izies pastaigā un dzīvos savu dzīvi. Būs labi!
Jāsaka, es pilnīgi aizvainojos, kad saimniece manis vesto "Maigumu" nosauca par maršmellovu. Kas viņiem maršmellovs, tas noteikti nav zefīrs. Zefīrs ir zefīrs.
Dažreiz ciba atgādina lielu miskasti, bet laikam tādēļ jau no viņas neatteiksies
Tie cilvēciņi, kas tur 'sargā' tās Bolta mantas (nu uz finiša), viņi tik pārlaimīgi. Puikam smaids līdz pašām ausīm.
Šodien 21 grāds Šefīldā un šķiet tik karsti. Tam par godu, ejot uz veikalu, uzvilku baltu krekliņu.
Un vēl es domāju, cik el vē mākslas vide ir viena neveselīga telpa cilvēkam. Neesi tā paskatījies vai ne tajā pagalmā kopā ar to cilvēku ieradies, daļu no pīrāga sagribējis vai dies pas, kādam to nejauši atņēmis, nemaz nerunājot par ko tiešāk vai netiešāk pateiktu. Viss, ceļi aizsprostoti, šķēršļi salikti, pieejas nogrieztas. Tik jūti, kāds kaut ko murmulē, caur puķēm lūkojas, aiz stūra runā. Un par kopīgi dalītām gultām nemaz nerunāsim, tā ir vēl cita tēma.
Interesanta tā attieksme angļiem pret tīrīšanu, no perfekcijas un akurātuma tur ne miņas. Sākumā domāju, ka tāda ir tikai viņa viena - iknedēļas apkopēja, kura nākt izsūkt un izmēzt istabas. Attitūds viņai aptuveni šāds - viens divi ar lupatu pāri, tā, ka gruži uz visām pusēm un pa kaktiem, izpūst sintētiski smirdīgu gaisa atsvaidzinātāju un darbiņš darīts. Bet tad es šodien pavēroju vīru, kurš mazgāja logus - pārvilka vienreiz pāri tā, ka palika ūdens un netīrumu švīkas, darīts. Tāpat arī no trimmerētāja bija tikai skaņa, bet rezultāta nekāda.
Kas man patiešām žēl, ka šovasar palaidu garām tos negaisus. Tik ļoti patīk karstums komplektā ar pērkoņiem, zibeņiem un lietiem. Neko, gan jau ziemā mani gaidīs tie mīnusi. Pagaidām nav plānu aizmukt no tā.
Šajās divās nedēļās, kamēr prom, mēģinu saņemties grāmatām, bet kaut kā nevedas. Saimniecei te pilni plaukti. Paņēmu Murakami, taču tur kaut kas par jaunības mīlu, phew, tas man toč nav pa dūšai šobrīd. Ļoti veiksmīgi vilcienā iesāku Krausas jaunāko Art Belongs Here, jauka, bet atliku uz vēlāku, jo atkal lasīt ko ar saviem darbiem saistītu. Ai, gribas atpūtu! Tagad te luncinos ap Vulfas the Waves, bet vietējais puika sakrāsojis tik nesmuku vāku, nekāda estētiskā baudījuma pirms vērt to vaļā (un tas man vienmēr kā tāda priekšspēle). Well, šodien izlasīju nodaļu par Postcolonial Spaces, bet tas atkal darbs, neskaitās.
Paņēmu uz englandi šokolādes pakedžkūku, nu tur ātri taisāmo, sametu traukā, pielēju ūdeni un eļļu uz bujduj, tāpat krāsni uzgriezu intuitīvi (jo viņiem tak grādi virsū nav rakstīti), laiku aizmirsu uzņemt un arī gatavību noteicu uz aizdomu pamata. Beigās sanāca tik ņammigs kēkss, brīnumaini, pa nakti vēl ledusskapī ievilkās un tagad ar ērla greja tēju mežonīgi gardi, ņurr, murr!
Nogurums. Un tuvākā nākotnē nespīd pat neviens 'caurums', kura laikā es varētu atgūties, atpūsties. Where is my beautiful life?
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
