Taisniba jau ir D. Rieffam, ka vinja maate bijusi tiesataja - visur un vienmer, vinjas domu izteiksmes stils (tieshi diengr.) man atgadina kadu pazistamu cilveku - ir tikai viena taisniba pasaulee un taa ir vinja/vinjas taisniba. Taisniba arii, ka shads stils pieder pie 19. gs., tachu ir daudzas citas lietas, kuraas SS ir paaraka par daudziem - kursh gan veel cits ir saacis taadu sevis analizi un veidoshanu tiinja gados (mums agra vidusskola), ja ne pat agraak, kaa vinja pati atzist - jau lidz devinju gadu vecumam izlasijusi kaudzi pieaugusho literaturas (Twenty Thousand Years in Sing Sing, Heavenly Discourse, Les Miserables, Tales from Shakespeare etc.) un to visu atceras. Nepiecieshamiba jau 16 gadu vecumaa - 'to document+structure my experiences, to understand my growth as dialectic - to be fully conscious at every moment which means feeling the past to be as real as the present ...' . Un riktigi kaitinoshs ir priekshvarda vinjas delja Rieffa uzstadijums atmaskot maati, tajaa pashaa laikaa redigjejot dienasgramataa vietas, kur ielikti garumgari graamatu saraksti (kas man skjita buutu bijusi pati skaistakaa lasamviela, palukot, ko tad 15gadiga pusaudze sadzen sev kaa veelamo izlasaamo vismaz triis lappushu apmeeros), bet atstajot visas miilestibas peripetijas, frustracijas, sevis shaustishanu. Kaut arii Rieffs piebilst - butu bijis labak vinja maatei mazliet atslabt, tvert dzivi daudz relaksetak, nevis ar uzstadijumu - apskatit, izklausit, izlasiit visu iespejamo un buut par visu informetaai un zinoshai - shii ir viena no intrigjejoshakaam diengr., ko esmu lasiijusi (diemzjel neesmu lasijusi daudz!), kuraa atklajas normala cilveeka dziive ar vientulibu, vilshanos, veelmem, tieksmeem, nemitigu sevis shaustishanu un vienlaikus disciplinu. Te tikai klaat veel pamatiga intelektualaas dzives analize (nu nezinu, kam veel 16gados kas taads piedzivots - domaaju, no man apkart esoshajiem mirstigajiem).