Kritikas Latvijā nav, jo:
1) cilvēki nespēj norobežot savu darbu no privātās dzīves, savu profesiju no personīgā. Jebkurš akmens, kas mests izdarītā darba virzienā, tiek uztverts kā personisks aizvainojums. It sevišķi mākslā, kur jenkura mākslas darba radīšana tiek asociēta ar indivīda personiskajām izjūtām, pārdzīvojumiem un emocijām, nespējā to uztvert tikai kā profesiju.
2) pirmais attiecīgi noved pie tā, ka nav iespējams izpausties "pilnasinīgai", kvalitatīvai kritikai - tādai, kas ir skarba, likumsakarīgā atklājoša un caurredzoša, aktuāla, respektabla utt.
3) un tādēļ kritiķi cenšas ieturēt kompromisus, nepateikt gribēto, pieklusināt frāzes un savas domas paturēt pie sevis, sliktajā atrast tikai plusus, mazāk veiksmīgo pārvēršot par nelielu veiksmi utt.
Un tādēļ drosmīgākie tiek atbīdīti perifērijā kā slimi vai prātā jukuši - kuri joprojām turpina runāt, bet kuros vairs citi neklausās.
Un kurš gan var būt tik drosmīgs, esot vienlaikus atkarīgs no kkf, rīgas domes, banku un privātā finansējuma!
šīs pārdomas tapa pēc sarunas ar visai respektablu latvju mākslas kritiķi, kurš atzina, ka recenziju ir uzrakstījis "maigu" un gribētu būt izteicies daudz sarbāk, bet nu, redz, nevar ... Latvija un tā!