"Piezīmes no pagrīdes" mani īsti neuzrunāja, kaut secnogrāfija bija ļoti jauka un Ģirts Krūmiņš kā vienmēr lielisks. Diemžēl šo izrādi laikam izdosies aizmirst ātri. Toties pēc tam bija pamatīgs socializēšanās vakars - vispirms ar kuratoru no Ņujorkas, kurš mani kārdināja ar bildēm iz Detroitas ar pamesto fabriku uzņēmumiem, pēc tam mana draudzenīte Piena mīkstajos dīvānos un neciešamā mūzikas troksnī stāstīja par to, cik grūti viņai tikt galā ar pieciem pielūdzējiem vienlaikus. Tad vēl pāris cilvēku šai vakarā gribēja manu uzmanību, taču diemžēl es nevarēju visu. Toties pa vidam vēl paspēju paviesoties kāda bijušā pielūdzēja dzīvoklī un uzdāvināt viņam piecus krāsainus marcepāna lāčus (džeks no tā gan nedaudz samulsa).
Apsolīju cilvēkiem un būtībā arī sev aizbraukt šodien uz vefu. Izvest savu ričuku ārā, citādi es viņam pēdējā laikā pievēršu maz uzmanības. Taču kaut kā tāds garastāvoklis, ka varētu palikt mierīgi mājās pie kāda skatāmā gabala, piemēram, šī( stāv man nupat svaigi lejuplādējies) un paklausīties šo, kas tagad man ausīs skan. Un vēl būtu lieliski, ka būtu kāds ko vienkārši sabužināt, bet tā man diemžēl nav.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |