when the time swirls - January 10th, 2011
(Recent Entries)
(Archive)
(Friends)
(User Info)
Navigate: (Previous Day | Next Day)
Jan. 10th, 2011
12:35 am
Nupat kā kaučserferu klubiņā saņēmu komplimentu, ka mans profils ir amazing tāpēc, ka tas ir nepretenciozs (lasīt - tukšs). Ņā, apdeits tur nav bijis simts gadus, info tur par mani minimāls un lielai daļai tur vispār neesmu respondējusi, kas nepieder stilam un filosofijai un kādēļ varētu mierīgi no tā klubiņa izrakstīties. Tā arī līdz šim ne pie viena neesmu palikusi, labprāt izvēlos viesnīcas. Bet šai gadījumā tas patiešām ir apbrīnojami, cik tā vīriešu iztēle ir bagātīga.
p.s. atvainojos šai gadījumā par sarkasmu, bet nu gribējās pateikt!
03:17 pm - 1diena
Piecēlos 10.30. Aizgāju pavingrot. Knapi atvilkos mājās (kāju muskuļi vairs neklausīja). Tagad atkal iešu gulēt. Pēc tam varbūt nedaudz pastrādāšu. Un vakarā kāda filma. Tā ir mana diena.
03:22 pm - pazaudētais
Noskatījos The Flipped. Par filmu pašu neteikšu neko, tik vien to, ka nevis sasmaidījos, bet gan drīzāk saskumu. Iespējams, pie visa vainīgs mans šā brīža noskanojums, taču man tik ļoti būtu gribējies ko tādu piedzīvot skolas laikā. Nu tur somas panešana vai sagaidīšana pie skolas ir klasika. Taču ar mani nekad tas nav noticis. Par to, ka tev kāds iestāda koku vai grib publiski nobučot, tas pat sapņos nerādījās. Labi, ja kādu reizi dabūju ar matemātikas grāmatu pa galvu. Parasti jutos apdraudēta un ar puikām kāvos (kas izpaudās kā degunu pārsišana un nagu palaišana), tā sakarā reiz man tika pazemināta atzīme par uzvedību, kas šķita pagalam netaisnīgi. Bet visādi citādi man lielas loves skolas laikā nekad nav bijis. Nu labi, samīlējos gadu jaunākā puisī kaut kad devītajā klasē. Viņš varbūt ir vienīgais, kuru ieraugot man tie taureņi vēl pa vēderu metas, bet tā arī mēs nekad viens otru neiepazinām. Un pieaugušo dzīvē jau ir citas lietas un aizraušanās, kas ir pavisam atšķirīgs stāsts.
04:53 pm - attēls iknedēļas The New York Times Magazine 50tajos jeb kādēļ strādnieki Amerikā pārcēlās uz Islipu
"I began to think of it as that apartment. The walls were always pure white and free of moldings, casings, baseboards, and all the rest. In the living room there were about 17,000 watts' worth of R-40 spotlights encased in white canisters suspended from the ceiling in what is known as track lighting. There was always a set of bentwood chairs, blessed by Le Corbusier, which no one ever sat in because they caught you in the small of the back like a karate chop. The dining-room table was a smooth slab of blond wood (no ogee edges, no beading on the legs), around which was a set of the S-shaped, tubular steel, cane-bottomed chairs that Mies van der Rohe had designed - the second most famous chair designed in the twentieth century, his own Barcelona chair being first, but also one of the five most disastrously designed, so that by the time the main course arrived, at least one guest had pitched face forward into the lobster bisque. Somewhere nearby was a palm or a dracena fragrans or some other huge tropican plant, because all the furniture was so lean and clean and bare and spare that without some prodigious piece of frondose Victoriana from the nursery the place looked absolutely empty. The photographer always managed to place the plant in the foreground, so that the stark scene beyond was something one peered at through an arabesque of equatorial greenery."
