Ja nu par tiem sapņiem un to, kas pazaudēts, aizlaists, aizgājis vai kā nu tur... nesen sāku rakāties pa saviem "atmiņu" plauktiem - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja tiešā - tad velku ārā savus vecos zīmējumus, pierakstus, kaut kādas klades no skolas laikiem, kuros viss glīti un skaisti iekļaujas katrā rūtiņā, līnijā, nepareizie burti pareizi pārsvītroti un izlaboti (atcerieties, skolā tak mācīja arī to, kā nepareizi uzrakstīto pareizi nosvītrot un kurā vietā tad tas labojums jāveic, nedrīkstēja tak tā ķep ļep saķēpāt, pāršvunkāt pāri), viss tāds glīts un kārtīgs. Mati no tā ceļas stāvus un šausmas metas. Taču glītrakstīšanā kaut kādu tur medaļu pat dabūju. Varbūt man vajadzēja kļūt par sekretāri, labo roku kādam priekšniekam, visus papīrīšus parakstīt un skaistā rokrakstā drukāt, bet nu dators tak visus tos sapņus izjauca. Taču, ja nopietni, es gribēju kļūt par balerīnu. Jā, nu tik banāli, ka nu vairāk nevar būt, pēc tam vēlējos kļūt par modeli (arī banāli, piedodiet, esmu romantiska meitene!!!!), bet tā kā ātri sapratu, ka arī šis prieks ies garām, tad ātri pārslēdzos uz tērpu darināšanu pašas rokām. Šito gan esmu piepratusi oj, oj - visā nopietnībā man ir piezīmētas pilnas lapu klades ar tērpiem un modeļiem, skaistām meitenēm, lellēm, izdomātām šmotku pasaulēm - tas viss kaput ar to brīdi, kad sapratu - vienu vīli es pat nošūt nevaru un adatā diegu ievērt man riebj ... un tā nu visi skaistie sapņi palikuši ierakti lapu kaudzēs, putekļos, papīra ērcītes, kuras tagad es velku ārā, lūkoju, jūsminos, skumdinos un apbrīnoju ...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |