nevaru piekrist, vismaz ne par mūziku (un te nerunājot par klasiku). tām grupām, kurām tas draivs bija, viņš ir aizvien, bet vēstures mēslainē pazūd perifērija. lai gan tas laika rats ir nežēlīgs un samaļ arī daļu no tā, ko mierīgi tak varēja atstāt. jo garāks stāsts, jo vairāk līķu.
bet katrā laikā ir pa kādam izdzīvotājam, kura gaismā šī kāda dzīves laikā sadīgst ne mazums sēnīšu. un visi ir priecīgi, viss notiek. bet kad šis kāds kļūst par to sava laika pārdzīvotāju vai pat leģendu, tad sēnītes paliek bez mammas, pašas par sevi un iznīkst.