 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Palasījos forumā kādas meitenes bēdu stāstu par bijušo puisi, līdz galam neizprastajiem šķiršanās iemesliem utt. Apstājos pie šāda teksta „laikam bija sapratis, ka neesmu viņam domāta - viņš vienmēr baidījās par to, ka es viņu pametīšu, jo viņš uzskatīja, ka esmu pelnījusi ko labāku”. KĀDS ĀRPRĀTS!!!
Sapratis, ka neesmu viņam domāta. Nu tas vēl izklausās normāli. Ja cilvēkam ir saprāts, tad ir visas iespējas apzināties, ka kaut kas vai kāds nav viņam domāts.
Baidījās par to, ka pametīs. Mīlīši, vai pasaulē ir kaut viens cilvēks, kurš var būt pārliecināts, ka viņu nepametīs?! Ir laimīgie, kas par to nedomā, automātiski ievietojot savu mīļoto katrā gaišās nākotnes ainā. Skeptiķi apzinās, bet nedomā, jo nav jēgas pašam sevi spīdzināt. Šis ir īpašs gadījums! Atteikties no kāda, kurš tev dārgs un kuram tu dārgs, absolūti bezjēdzīgu baiļu dēļ! Tas velk uz paranoju :/
Viņš uzskatīja, ka esmu pelnījusi ko labāku. Ko tad tas nozīmē?! Manuprāt, katrs pats labi zina, kas viņam labāk un kurš viņam labāks. Ir gadījumi, kad vecāki zina, kas bērniem labāk, bet lielākoties arī viņi kļūdās. Es saprotu, ja nav ko otram dot, tad ir negodīgi šo cilvēku saistīt pie sevis. Bet ja ir dodamais, tad saņemies un izsniedz, pirms tas viss ir sapuvis! Protams, ja viņš to pieņem.
Kā vienmēr, nesaprotu, kāpēc visu tā jāsarežģī...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Sapratu, ka manas mājas (istaba) mīl mani vairāk nekā es tās. Pat sajutos neērti, ka es tik pavirši pret tām izturos. Ieskrienu pārģērbties un pārgulēt, un atkal, ka tik aizlaisties, izdauzu logu, piedrazoju... Un ko saņemu pretī? Pilnīgu uzticību un komfortu. Šodien, piemēram, atradu savā istabā pazudušas (tā man likās) rotaslietas. Un vēl tāds brīnums! Finansiālas krīzes laikā, kad jo īpaši gribas pie kafijas ko saldu un gardu, bet nav ko šķērdēties... lūdzu! Atrodu M&M’s paciņu! :)
Varbūt līdz vakaram kādā kaktiņā atradīsies arī nauda?
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
