 |
 |
|
 |
 |
 |
 |
Domāju un izdomāju. Labi gan, ka pasaulē vēl ir cilvēki (to es pēc sevis spriežu), kuri gatavi mesties un matiem plīvojot joņot pļavā, neraustoties no augu biežņā paslēptajiem grābekļiem! Ja tā labi padomā, kas tad ir grābeklis? Šis senais un vienkāršais darbarīks reiz jau iepazīts nākamajā reizē nošokēt un neatgriezeniskus miesas bojājumus nodarīt vairs nevar. Nu, kāds puns uzdauzīsies... Tak ar katru grābekli tā piere cietāka un puniņš mazāks! Senie latvieši, piemēram, grābekļus turēja pie saimniecības ēkām - redzamā vietā, tā teikt, lai nekādu pārsteigumu :) Man ļoti tuvos draugos ir vēl daži cilvēki ar šādu pat attieksmi pret siena pļavas instrumentiem :) Tātad ir vēl tādi. Tātad mūsējo, iespējams, ir daudz! Hoplā! Veselo saprātu ziepēs! :)
Current Mood: vieglprātīgs Current Music: Prāta Vētra - Lec
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |




 |
|
 |
 |
 |
 |
Tā nu tas ir. Labās lietas ātri beidzas. Nu bērni? Un kura labā lieta beidzas visātrāk? Alkohols? Nu jā... Nauda? Arī... Labs pasākums? Gards ēdiens? Silts un saulains laiks Latvijā? Mīlestība? Dzīve? Eu! PIETIKS! Es par atvaļinājumu runāju! Tam tik tiešām piemīt šī nepatīkama īpašība - jo labāk iet, jo ātrāk beidzas. Rīt mani sagaidīs kolēģi - smaidoši un atplestām rokām(varbūt atplēstām... pēdējā laikā kolēģiem bija tāda tendence bāzt pirkstus visādos aparātos, kuri, kaut pārtiek no eļļām un elektrības, labprāt pažļambā arī laipni piedāvāto maigo cilvēka gaļu). Pabiju Parīzē un aplūkoju slaveno Eifeļa torni, kuru līdz šim uzskatīju par atķeksēšanās - es te biju - objektu. Ziniet, iepatikās. Pat vairāk! Esmu gatava katru dienu aizvilkties līdz bleķa brīnumam, lai tikai vēl vismaz nedēļu padzīvotu brīnumjaukajā pilsētā. Ai, ko te runāt! Tur ir labi. Arī šeit ir labi, ja nav jāstrādā. Savukārt, ja tā padomā, ja jau nav jāstrādā, kādēļ gan neaizbraukt atkal uz turieni? Saputrojos... Gan jau kāds sapratīs...
|
 |
 |
 |
 |
|
 |
 |

|
 |
|
 |