Koris. Pirmais mēģinājums.
Ceturtdienas vakars. Dodos uz Prāgas operu, kur vajadzētu notikt Prāgas jauktā kora šīs sezonas pirmajam mēģinājumam. Esmu jau iepriekš sarakstījusies ar kādu kora aktīvistu – Pavelu, kurš nav pārliecināts, vai diriģents varēs mani pirmajā mēģinājumā paklausīties, bet lai tik nākot. Prāgas operas vecajā ēkā mēģinājums, protams, nenotiek. Notiek „Aīda” ar sapucētiem skatītājiem, bet, pateicoties, biļešu meiteņu norādēm, kora mēģinajumu izdodas atrast jaunajā ēkā blakus operai. Dežurants/sargs par mēģinājumu zina – jākāpjot augšā. Kāpju, pa ceļam satieku nomaldījušos ēģiptieti zeltītā tērpā, beidzot ieraugu trokšņainu ļaužu grupiņu. Dobrý den, meklēju Pavelu. Kāds vīrs metas meklēt, pie mēģinājumu telpas durvīm stāvošais jauneklis – viss tāds elegants, košā kreklā un ar mapi rokās sāk kaut ko ātri stāstīt. Blenžu uz viņu: „Piedodiet, čehiski ne visu saprotu.” „Es zinu,” tā viņš. Nez ko viņš ar to domā? Vai viņš arī ir ārzemnieks vai tiešām zina, ko es saprotu?
Atrodas Pavels, kurš ir jauks vīrelis labākajos gados un runā smuki un saprotami. Iepazīstināšot mani ar diriģentu. Labi. Kā par brīnumu, lielais stress par izgāšanos iekaisušā kakla dēļ, kas dienā padarījis mani galīgi slimu un nevarīgu, kaut kur pazudis. Kas būs – būs.
Diriģents tāds riktīgs Kokarstyle maestro sēž pie klavierēm ar, kā jau Liel- un Izcil-cilvēkiem piedienas, labvēlības un draudzīguma pret vienkāršajiem mirstīgajiem pilnu seju. Pēc sasveicināšanās un priekšā stādīšanas ar izteiksmi „vai, kāds mums te atnācis” izteiksmīgā žestā stiepj man pretī labo roku ar plaukstu uz leju. Vai man vajadzētu to skūpstīt? Laikam taču nē. Visa tāda starojoša sagrābju viņa plaukstu un spiežu. „Vai esat jau agrāk dziedājusi korī?”. „Jā, Latvijā.” „Latvijā skaisti dzied.” „Jā, skaisti un daudz.” „Nu to es zinu, es zinu. Kāda balss grupa? Soprāns? Nu tad sēdieties pie soprāniem,” un Pavelam „Iedodiet viņai notis.” Pirmā noklausīšanās beigusies. Vai „latviešu korists” būtu tāda stabila kvalitātes zīme, ka par konkrētā dzidātāja balsi nav jāpārliecinās? Esmu apjukusi un laimīga.
Pavls iepazīstina mani ar Anu – soprānu grupas kuratori. Sarokojamies, iepazīstamies, mani nosēdina rindas galā – vistālāk no diriģenta un tuvāk pie puikām. Ļoti labi. Tad diriģents uzrunā koristus un runā, runā, runā... Kādu pusstundu. Saprotu tikai daļu, ka koncerts Boļeslavā, iespējams, nenotiks, jo pāvests neieradīsies. Saprotu arī joku, ka novembrī vajadzētu koncertēt kādā bordelī, jo tas tad būtu droši, ka pāvesta viesošanās to neietekmēs. Čehi smejas vēl kādās 3 vietās, bet pārsvarā miegojas. Bolu acis un laipni smaidu. Beidzot sākam mēģināt. Tā ir lūgšana no Dvoržāka oratorijas „Svatá Ludmila”. Visi, kā jau pirmajā mēģinājumā un ar jaunu dziesmu, dzied ļoti klusi, bet uzreiz precīzi. Tik vīriem, kas mazliet bremzīgāki, kā tas arī Latvijā notiek, dažas vietas vairākkārt jānospēlē. Es vienkārši pīkstu, jo pie tik klusas dziedāšanas man, kā jaunajai, bļaut nepienāktos, bet klusi nekas neskan. Esmu ārkārtīgi priecīga par notiekošo. Ak, šīs jaukās izjūtas! Nekādu problēmu, nekādas krīzes – tikai dziedāšana, un citām domām vairs nav vietas.
Mēģinājums beidzas ļoti ātri. Esam apmēram apguvuši šo dziesmu, diriģents pamet zāli. Pie manis pienāk Tomāšs un sāk ātri vervelēt. Truli blenžot, pagaidu, kad viņš beidz, tad ziņoju, ka vajadzētu tomēr lēnāk. Ir tādi čehi, kuri tā šļupstoši runā. Tos nudien nekad nesaprotu. Tomēr noskaidrojam, ka vajadzīgs mans meils, lai sūtītu notis un informāciju par mēģinājumiem. Pirmdienas mēģinājums nebūšot, ceturtdien tikai vīriem, man jāierodas aiznākamjā pirmdienā. Burvīgi. Būs laiks saārstēt kaklu. Nashledanou.
Garīgi bagātinājusies, aplaimota par nesarežģīto uzņemšanu, palēkdamās metos prom.