Kaut ko ierakstīt "par tēmu" mani pamudināja šodienas notikumi manā t.s. dienasgrāmatā, kas patiesībā tāda nemaz nav, jo nenāk ne prātā publiskot lietas, ko, manuprāt, vajadzētu rakstīt dienasgrāmatā, ja man tāda būtu. Man šī ir ideāla vieta, kur "ieļurināt" kaut kādas totālas muļķības vai uzbraukt kādam, kam dzīvajā netieku klāt. Rēķinoties, pie tam, ka nekādas lasošās auditorijas jau nav, pāris cilvēki :)

Sakarā ar visām tām "virtuāli sazināties" būšanām, mani vienmēr pārsteidzis, ka ir cilvēki:
1) kuri uzskata, ka tādas vietas kā Ciba, privātie blogi un tamlīdzīgas padarīšanas ir patiešām īsts socializēšanās veids;
2) kuri uzskata, ka kaut kur internetā pieķeksēti 100 niki tiešām ir viņu draugi;
3) kuriem šķiet, ka:
a. uzcītīgi jālasa tādus tekstus, kuri viņiem nepatīk, kuriem viņi nepiekrīt, kuru paudējus viņi nedomā ņemt vērā nekādos apstākļos;
b. jākaro ar šo tekstu rakstītājiem un jāmēģina tos pāraudzināt;
c. neskatoties uz to, ka uzskrējuši rakstītajam nejauši, nesaprot, kas un kāpēc uzrakstīts, viņi pazīst rakstītāju labāk par savu māti;
d. ar 6-klasnieka dzēlībām aizvainos līdz sirds dziļumiem un satrieks pīšļos ļaundari.

Šausmīgs laiks cilvēcei!
Visādi idiņi domā, ka raksta nozīmīgus sacerējumus.
Visādi idiņi domā, ka ir diži cilvēku pazinēji un prot lasīt starp rindiņām.
Un komentējas, un komentējas, un komentējas...

Varbūt tādēļ Latvijā ir krīze? Neviens nestrādā, tik raksta un komentējas.