- par cibošanu - turpinot
- 5.1.15 08:54
-
godīgums tomēr nav pārmērīga atklātība.
pirmā puse, ka dienasgrāmata ir terapeitiska, tai arī pārmērīga atklātība der, īpaši, lai pamanītu, ka domas (es te par sevi) vairumā gadījumu riņķo pa vienām un tām pašām labi iestaigātām orbītām, vienos un tajos pašos labi izmēģinātos rakstos. otrā, ka mūsu privātās un puspubliskās dienasgrāmatas paliek kaut kur uz papīra un/vai ēterā (manos cibas draugos ir ar vēzi mirusi jauna sieviete) un pēc xxxx gadiem, pat, ja rakstot mēs līdz tam neaizdomājamies, tā būs viens no laika pieminekļiem globālajā miskastē, pieejams "lasītājam" -
es vēl neesmu līdz galam izdomājusi un priekš sevis noformulējusi kāpēc es īsti rakstu, kam šī vieta ir domāta, drīzāk komunikācijai ar ļaudīm, kuri ikdienā nav sastopami, komunikācijai ar sevi. līdz nedraudzīgajam vai anonīmajam lasītājam es vēl neesmu tikusi. tomēŗ, ja būtu gribētāji [garlaikoties], viņi to mierīgi varētu darīt - no 2003 gada.
un, jā, es te par sevi, kā parasti, galu galā, tas ir vienīgais subjekts, kuru es kaut kādā mērā pazīstu.
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties