10. Oktobris 2015
- 10.10.15 10:22
- pateicības:
dienasgaismas modinātājs,
sestdienu rīti,
piena putotājs,
vakar nopirku zemacu šito zilo riņķu maskētāju, ļoti viltīga lietiņa,
sastrēgumi - katru rītu darbā ierodos ar uzzīmētām lūpām un uzkrāsotām skropstām,
pēdējā kindla grāmata, naktī un no rīta izlasīju ļoti jauku lubenīti "The House at the End of Hope Street" (Menna van Praag) (tā, ko pieminēju vakar, nebija diezko laba).
un vēl, es ļoti priecājos, ka vakar aizgāju garā garā garā pusdienas laika pastaigā, jo vakar bija brīnišķīga, silta un saulaina rudens diena. ejot pāri darba iekšpagalmam debesīs redzēju balonus, kāds bija palaidis balonus, un tā sagadījās, ka es skatījos debesīs apmēram tajā pašā laikā, kad viņi cēli peldēja pāri mazajai un zilajai debess rūtij. - 0 rakstair doma
- Brene Brown: Rising Strong
- 10.10.15 11:28
- pirms dažām dienām beidzu lasīt Brenē Brounas "Rising Strong The Reconing. The Rumble. The Revolution", ļoti laba grāmata par smagajām emocijām, zaudējumiem, kritieniem, kaunu, dusmām, sāpēm, sērām, mīlestību un piedošanu - un kā pēc kārtīgas apdauzīšanās piecelties.
man ļoti patika stāsts par to, kā viņa šo grāmatu esot rakstījusi, man liekas, Gilberta savā "Big Magic" par to raksta - Brenē parasti esot grūti un mokoši rakstīt, bet labi padodoties runāšana un stāstu stāstīšana, tad nu dažus mēnešus pirms grāmatas nodošanas termiņa saaicinājusi draudzenes savā pludmales mājā un stāstījusi viņām stāstus, draudzenes pierakstījušas, tad Brenē savākusi draudzeņu piezīmes, cilpojusi uz kabinetu un rakstījusi, uzrakstījusi un atkal lasījusi priekšā, un stāstījusi, un papildinājusi, un lasījusi atkal un tā kamēr grāmata gatava.par pašu grāmatu - pēdējo nodaļu varēja izlaist. citādi, lieliska grāmata, man jau liekas, visiem, bet īpaši tiem, kuriem aktuāli vai kuri mokās ar piedošanu, palaišānu un visām tādām būtiskām lietām. izrādās, lai patiešām kādam piedotu, viņš ir pietiekami jāmīl. pie šī teikuma manā galvā kaut kas saslēdzās, ziniet.
- 10 rakstair doma
- konformisms
- 10.10.15 11:58
- manu mašīnu redzot (vairāk par diviem gadiem ieilgusi kondīcija) smaida visu māju visi apsargi, kurās vien es esmu parkojusies vairāk par divām reizēm. man liekas, es esmu slavena ar savu mazo un daudzcietušo. kad teicu T., ka cerams, esmu savu mazo avāriju limitu izsmēlusi, varbūt salabojam, šis sāka smieties un teica, a kas, kauns palika. nu, mazliet palika. un negribās, lai galīgi sarūsē.
no otras puses, pagājušo reizi, kad saremontējām, nepagāja ne nedēļa un es jau atkal biju viņu sadauzījusi. bet es tomēr gribētu, lai manas lietas būtu skaistas un mazliet ar cieņu. tas ir, lai paskatoties uz mani būtu skaidrs, ka man ir pašcieņa, tā apmēram. - 7 rakstair doma