9. Marts 2014
- 9.3.14 09:20
- mežonīgās galvassāpes beigušās, pārgājušas mērenās, bet brīvdienas arī jau pa pusei pagājušas, žēl, ka tā, un labi ka tā. ārā vēl viena silta un saulaina diena. izskatās, ka ķeršos pie verandas logiem. vai varbūt arī nē.
- 0 rakstair doma
- mazās panikas
- 9.3.14 09:31
- no kopīgas ēšanas (ja vien tie nav ļoti labi draugi), man liekas, citi pamanīs, ka es nezinu, ar kuru nazi un dakšiņu jāēd, un, ka līdz diezgan saprātīgam vecumam mēs barojāmies no lielajām karotēm,
no publiskas uzstāšanās,
arī no uzstāšanās un runu teikšanas draugu un paziņu pulkā,
no jebkuras saviesīgas iziešanas (nē, draugu kāzas nav mans mīļākais laika pavadīšanas veids),
no jebkuras svešas sabiedrības,
no eksāmeniem un intervijām,
ar vienu vārdu no visām situācijām, kur, manuprāt, kāds varētu mani vērtēt un atklāt, ka īstenībā es esmu mazs bērnelis zem autobusa krēsla.
un jums kā, ir tādas ikdienas situācijas, no kurām iestājas panikas lēkmes? - 12 rakstair doma
- kā es bēgu
- 9.3.14 11:24
- mans personīgais cietums ir bezpalīdzības sajūta, ka lai ko es darītu, no tā tāpat nekas nesanāks.
piem., reiz mēģināju aizlaisties no autobusa, kurš veda mani uz dārziņu. man nebija diez ko skaidras domas, uz kurieni es došos, visdrīzāk, grasījos bēgt pie vecmammas, nedz arī kā es tur aizdošos. uz mājām nebija jēgas, tur tāpat bija skaidrs, ka neviens neglābs, mamma taču tikko iesēdināja autobusā. toties droši zināju, kur es negribu doties, tas ir, uz vēl vienu nedēļu dārziņā - nu, un tā es stratēģiski apsēdos autobusa aizmugurē, pētīju autobusa šoferi un domāju, cerams, viņš mani neredz. kamēr citi bērni kāpa ārā no autobusa, es palīdu zem sola. tad protams, šoferis gaidīja, un gaidīja, ka es arī izkāpšu, bet es izlikos, ka manis tur nemaz nav (dubļi un putekļi, ja) un cerēju, ka šis mani neredz. tad šoferis mani izvilka no pakrēsla un aizstiepa uz dārziņu. drusciņ paspārdījos un ar to arī beidzās mans pretošanās mēģinājums. šis, protams, šo atgadījumu bija izstāstījis mammai, vai tas beidzās ar audzinošām pārrunām, es vairs neatceros. no šī brīža es sāku uzvesties. mans dižākais dumpīgums pusaudža gados bija biksēs izgriezts caurumi un pāris izbļaustīšanās, nekādu zilu matu, kniebšanās vai vismaz bučošanās sētmalē un nakts diskotēku - what a lost opportunity! - 11 rakstair doma
- pašpalīdzības grāmatas
- 9.3.14 20:16
tikko savam kindlam nopirku šitādu:
"What we know matters, but who we are matters more. Being rather than knowing requires showing up and letting ourselves be seen. It requires us to dare greatly, to be vulnerable," tā lūk.
- 0 rakstair doma
- ļoti bail un ļoti gribas
- 9.3.14 20:28
- dejot. :)
- 4 rakstair doma