5. Marts 2013

• TAS beidzot gadījās arī man
• 5.3.13 09:18
• visas ir dzirdējušas stāstus, ka no mājas vajag iet ārā sapucētām, ka likteni var satikt pie atkritumu konteineriem un tā tālāk un tā joprojām, kas, principā, ir tiesa. tikko trenniņbiksēs ieskriesi tuvākajā benzīntankā pēc cigaretēm, ar simtprocentīgu garantiju satiksi labākajā gadījumā savu priekšnieku, sliktākajā savu jaunības dienu mīlestību, kurš tevi pameta ar salauztu sirdi, pārdomās par dzīves bezjēdzību. man līdz šīm TĀ nebija gadījies. šorīt gadījās - mājas biksēs (tas ir, mazliet saburzītās) un mājas džemperī, plikās kājās uzvilkusi botas un uzmetusi praķīti plecos, stūrēju bērnu uz skolu, bet tur, izrādās, vecāku rīts - priekšā glīti un kārtīgi sapucējušās smaidīgas māmiņas un tēti, un bērns ieķēries rokā saka, mammīt, paliec. bet es, bet es izmisīgi pūlējos atcerēties, vai matus saķemmēju, vai nē. eh. bet, nu, paliku jau.
  
  jābeidz veģetēt, vismaz frizierim beidzot jāpiezvana, lai nav kā senču jaunuveī, sirmajiem matiem vējā plīvojot...
  Tags: tas
• 6 rakstair doma