- 8.8.04 08:53
-
Dievam dienu daudz. Tā teica mana vecāmamma pie loga sēdēdama un uz ceļu vērdamās. Māja bija kalna galā. Tā īsti jau lielo ceļu nemaz redzēt nevarēja. Tikai autobusa jumtu, kas aizlīkumo garām un vēl zilās pienmašīnas ar dzeltenajām kulbām un garās putekļu svītras pēc vieglajām. Autubuss aizbrauca, viņa teica. Tas bija tāds otrs pulkstenis vai?
Gar mazo ceļmalu otrā pusē augušos upenājus kolhoza traktoristi bija nobagarējuši nost uz cūku fermu braucot. Otrā pusē bija pusaleja, lazdas pa vidu saspraukušās. Kā viņa uz akmens pie šķūnīša sēdēdama baltā lakatiņā un strīpainā šircē zināja, kuru dienu mēs brauksim? Laikam jau mamma kaut kā ziņu laida. Vēstulē, droši vien.
Un vēl es atceros to vietu Gaujā, kur pārbrauktuve, upe met līkumu, ūdens līdz lieliem, dibenā apaļi olīši, pārbrist varēja. Reiz tur esot apgāzies viens traktors. Ūdens mirdzinās pāri, vizēdams, lapas spēlējas un spoguļojas. Mierīgi, mierīgi, nav jāsteidzas.
Var lielajā istabā paņemt grāmatu kādu vēlas, ielīst vecmammas gultā un lasīt, un lasīt, neviens netraucē. Vecmamma apsēžas blakus, glauda roku, skatās un smaida.
Dievam dienu daudz, tikai kur viņas visas paliek.
Hei, piedodiet man šito intermēdiju, manai vecmammai šonedēļ palika 99 gadi.
draugi visi 16 ierakstīties rakstīt laboties