(subjectless)

Apr. 5th, 2012 | 12:56 pm

Vanagam literārā ziņā ļoti izdevusies eseja par mūžīgo abortu tēmu. Ja atskaitām aizraujošās tehniskās metodikas aprakstu ievaddaļā (neesmu speciāliste, bet vai tiešām Latvijā piekopj tik daudzveidīgas metodes, nevis kkādu vienu-divus standartvariantus?), kas man patika argumentos: 1) norāde uz bieži sastopamo sieviešu šovinistisko attieksmi pret vīriešiem un vīriešu beztiesību lēmuma pieņemšanā, piekrītu, es pati esmu nosauktā "daža sieviete", kas "nepieļauj pat domu, ka arī vīrietim Dievs varētu būt piešķīris kādas izjūtas bērna ieņemšanas, veidošanās un dzimšanas priekšā un ir pārliecināta, ka vīrietis nespēj aptvert dzīvības noslēpumu dziļumus, kas viņām atklāti, bet izprast vīrieti nav vērts pat censties, jo tāpat tur nekā nav"; 2) atsaukšanās uz personīgo pieredzi un situāciju, kad pats savulaik apsvēris bērna abortēšanu. Kas mani sanikno: ka šie ļoti pārliecinoši izklāstītie un maksimāli tolerantizētie argumenti visi tomēr atkal ir adresēti jau apaugļotajām sievietēm, lai pārliecinātu viņas to nedarīt, nevis uzrunātu vīriešus nebāzt sievietēs neapģērbtus locekļus, ja negribi, potenciālais tēti, lai tavam bērnam ar vakuumsūcēju norauj galvu etc. Proti, mans dusmu objekts ir baznīcas dīvainā realitātes uztvere: apaugļota sieviete, kurai tiek adresēta "kristīgās izšķiršanās par labu dzīvībai" retorika, piepeši uznirst kā fantoms no nekurienes, bet process, kā viņa apaugļojusies, neietilpst šajā retorikā, jo seksuālus sakarus ārpus/pirms laulības baznīca ignorē kā kaut ko, par ko runāt būtu to leģitīmi atzīt. Kaut kā kājām gaisā tas viss. Es sīrioslī ietu un iesaistītos tādā baznīcā, kas tērētu kristīgus resursus un daiļrunību droša seksa popularizēšanai, nevis aizvērtu acis un izliktos, ka ārpuslaulības sekss neeksistē, taču piepeši eksistē no šī seksa apgrūsnējušās sievietes, kuras gļēvi "kautrējas atzīt abortu par bērna nonāvēšanu".
Tags:

Saite | Shave 'em Dry {34} sang along | Add to Memories