jgz

Visvairāk mani šobrīd uztrauc tas, ka manis atsviešanai atpakaļ realitātē pietiek ar aizvien mazākiem un mazākiem impulsiem.

Dzīve visvairāk sūkā tad, kad tu apzinies, ka viņa sūkā un tā sūkāšana ir neapturama, jo pat ja konkrēti tava dzīve nesūkās, visu apkārtējo dzīves sūkās, un, ja vien tu ar čigāna viltu neesi ticis vaļā pat no pēdējām līdzjūtības paliekām, tu vairs nespēsi koncentrēties uz savu labo dzīvi, bet drīzāk domāsi par citu sūkājošajām dzīvēm un pamatdoma paliks - dzīve sūkā.

Laime ir ilūzija, apziņa ir lāsts. Take the blue pill.

Tas tak nav normāls grābeklis, ja uz tā nav uzkāpts vismaz kādas piecas reizes.

Nesaprotu kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no nāves. Kad es būšu miris, man būs vienalga.

Izklausās tizlāk un nopietnāk kā bija domāts.

Man paliek pretīgi iedomājoties, kā mana dzīve varētu izskatīties caur nesamaitātām acīm, kurām šīs itkā ikdienišķās darbības nebūtu kļuvusi par normu.
Pat drīzāk bail, nevis pretīgi.

Uzreiz pateikšu, ka es, pašsaprotami, balsoju pret un nekādā ziņā neatbalstu oficiālu divvalodību Latvijā, bet man paliek slikti, redzot kāda apkārt valda attieksme pret referendumu un tā atbalstītājiem. Cilvēki akli seko šovinisma karogam. Jā, šovinisma, nevis nacionālisma. Un tādā ziņā mēs ne ar ko neesam labāki pret to daļu krievvalodīgo kopienas, pret kuru mēs šobrīd cīnamies.

Nav pieņemami, ka atbalstu gūst šāds ieraksts: "Vēlešanu iecirknī jautāja, kur var mest biļetenu "par". Nekautrējos sakot ka atkritumu urnā". Cilvēkiem patīk pieminēt, ka mūsu senči, mūsu senču senči ir cīnījušies par brīvu, demokrātisku Latviju. Vai tā ir brīva un demokrātiska valsts, ja cilvēki tajā par sava viedokļa paušanu tiek pastarpināti sūtīt dirst vai ārpus valsts robežas? Arī šie cilvēki, kuri balsoja "Par" ir Latvijas pilsoņi. Viņiem ir balstiesības, viņi tās izmantoja, tas arī viss.

Tieši šādi gadījumi un indivīdi ir devuši iespēju referendumam būt. Tieši abpsuējas sapratnes trūkuma un lecīgu, ar mazvērtības kompleksiem apveltītu tipiņu un pašlabuma meklētāju dēļ, kuri šoreiz brēc ar patriotisma karogu rokās, valts ir uz etniska konflikta robežas. Ir cilvēki, kuri ir ieinteresēti, lai tas notiktu. Un Jūs, dārgie pseidopatrioti un vienkārši aprobežotie un nedomājošie cilvēki, esat viņu labākie palīgi.

Aizstāvēsim savu valsti, valodu un kultūru, nevis uzbruksim citām, un nekļūsim par tiem, pret kuriem mēs tik dedzīgi cīnamies.

Ja tā padomā, dzīvē tomēr ir vairākas iespējas, lai darītu to, ko gribi un kas patīk. Bet man šīs abas iespējas, visticamāk, nozīmētu pilnīgi jaunas dzīves sākšanu. Ja iepriekš bija jādomā tikai par to, vai man pietiek drosmes uzsākt jaunu dzīvi, tad tagad arī jādomā kuru tieši.
Dzīve ir grūta, datorspēles ir vieglākas. Tāpēc man patīk datorspēles.

Lai gan vienmēr esmu bijis par mierīgu šķiršanos, ir reizes, kad jāpasaka viss (nelabais), ko par to cilvēku domā. Prikiņ, paliek labāk, emo gay bullshit yo.

... diezgan tizli, ja sēžot deviņu stundu ofisa darbā, cenšoties nosist laiku līdz darba dienas beigām, gadās uzdurties webkomiksam par sapņiem, iedomām un ikdienas rutīnu, un kārtējo reizi saprast, ka viss sūkā. Woohoo.

Btw, trešā dienā bez cigaretēm. Stresa un uztraukuma vietā esmu laimējis apātiju, bet tā jau bija iepriekš.

Dzīve pati no sevis nemainīsies. Tā ir jāmaina. To ir jāgrib mainīt. Un to nevar darīt pamazām. Vecā ir jānogriež ar nazi un jānoliek pamatīgā attālumā. Apmēram tādā, kāds sanāk no... pārāk agri, lai par to runātu. Jāatceras, ka plāniem ir nelāga tendence nepiepildīties.

Darīts.

Vai laime ir ilūzija, kurai dzīties pakaļ, lai ātrāk tiktu cauri dzīvei? Es nezinu. Varbūt tu zini?

Nevaru vairs šādi. Vajadzīgs kāds patvērums, glābiņš.

Sestdien mani pasveicināja "ar mani jau nekas nenotiks" domāšana, kura pa ceļam uz slimnīcu lika aizdomāties par to, kā es dzīvoju savu dzīvi. Redz, pietiek tik ar vienu neveiksmīgu brīdi un dzīve var vai nu sagriezties kājām gaisā, vai vispār beigties (šoreiz man nekas tāds nedraud). Īsais plāns - mazāk smēkēt, atbildīgāk dzert un beigt spēlēt futbolu kā debīlam idiotam, brīnos, ka pirmo nopietno traumu dabūju tik sestdien.
Pie tam, vismaz vasaras pirmais mēnesis būs jāpavada reibinoties ar šņabi, tas būs kaut kas jauns.

Sanāca tāds pliekans ieraksts, bet man slinkums klāstīt visu savu domu rakstiski, like whatever.

Līdz šimvakaram veiksmīgi biju nospiedis savu nepatiku pret apkārt un iekšā notiekošo. Šodien dažādu faktoru ietekmē viss īsā brīdi izgāja ārā. Bet rūgtums paliek.

Mainīšanās turpinās uz pilnu klapi.
Pirmo reizi mūžā man trūkst man tuvo cilvēku un vispār gribas, lai šie cilvēki manā dzīvē spēlētu lielāku lomu, lai tos biežāk varētu satikt utml gejiskas muļķības.
Es negribu pieaugt un kļūt par funkcionējošu cilvēku, that's just not fun :/

Cik reizes var kāpt uz viena un tā paša grābekļa? Man šī laikam būs trešā, hat-trick, tā teikt.
Un tā nu es kārtējo reizi dodos gulēt ar izpistu garīgo un cerību par gaišu rītu.

Aj, vispār nezinu vai rīt kaut ko gribu darīt. Šodien zināju, ka negribu, a varbūt vajadzēja, varbūt tik izpists garīgais nebūtu, lai gan no garīgā pisējiem jau nekur nevar paslēpties.
Aj, nu i nafig, pat neko skatīties negribas, pa taisno gulēt. Gribējās rakstīt "Gutten nacht", bet pirksti kaut kā nepaklausīja.

24h laikā esmu atbrīvojies no divām lietām, bez kurām vēl pirms nedēļas mana nedēļa būtu par kādiem 60% tukšāka.
Ko tagad?

P.S. Dīvanais noskaņojums paliek.

Laikam esmu sapratis, kas man galvā darās un ko ar to iesākt. Laikam.

Dīvains rīts. Pārdomu pilns rīts. Dīvainu pārdomu pilns rīts.
Pārāk daudz kas šobrīd mainās. Bet nu tā jau laikam tas notiek, ķēdes reakcija vai kas tml. Itkā tam visam kādreiz būtu jānotiek, un tas būtu labi, ka tas notiktu, bet tomēr, nevaru droši pateikt, ka tas viss kopā ir šobrīd ir labi.