NL jeb Nīderlande man tagad tulkosies kā Neverland jeb nekurzeme; tas kopš tā "skaistā brauciena" no Latvijas ar busu uz Angliju. Protams, jāsāk ar to,ka nelidoju ar lidmašīnu jo atstāju biļetes pirkšanu uz Angliju atpakaļceļam zem uzdevumu nosaukuma - Gan jau paspēs!
Tā sanāca, ka rudens Latvijā mani bija tā saspirdzinājis, ka pieteicu vien busiņu uz Angliju tieši 3 dienas pirms pirmās darbadienas pēc holideja, sak' Gan JAU paspēs....

Jau velkot savu pārbāzto koferi pa Rīgas bruģi, saņēmu zvanu, ka izbraukšana tiek atlikta par vienu stundu.... par divām stundām... līdz beidzot pēc ilgas stīvēšanās ap busu Krastmalā un bagāžas paunošanas neatļautā vietā, mēs varējām izbraukt...

Rudens Latvijā man bija ļoti nemīlīgs un es jau biju appuņķojusies, Vācijā gan bija silts laiks, kad mēs neko nenojauzdami ar busiņa biedriem izkūņojāmies ārā agrā rītā uzpīpēt; drīz vien pa ceļam mašīna sāka iziet no ierindas, nedarbojās gaisa kondicionieris, un tad kkas sāka klaudzēt.... (!)

Šoferīši ARĪ neko ļaunu nenojauzdami piestāja "pa ceļam" iebrauktuvē, aši izlaidās zem mašīnas un ķimerējās, eļļa bija jānopērk, jo kkas tur pret kko beržoties notecina mašīnai eļļu, izbraucām no piestātuves kā Flinstoni, mašīnu stumjot graboņas pavadījumā un vācu tantuki uz mums noraudzījās aitas sejām, pa starpām izteiksmēm mainoties pēc Edvarda Munča "Kliedziens" gleznā redzētām.

Pa ceļam mūs NEpārsteidza lietus, jo nekas mūs vairs nevarēja pārsteigt; tieši uz robežas mūsu buss apstājās šosejas vidū, mēs visi izlecām ārā, plātoties ar avārijas trīstūri un žestikulējot ceļa malā esošajai kamerai, beigās piepūtuši vaigus tusnījām stumšus busu - nieka kilometru - pa lietu līdz tuvējam benzīntankam.

Tieši galapunktā varēja sākties mūsu realitātes šovs - 1.diena busā Nīderlandes benzīntankā. Bija ļoti auksts, es šņaukājos un klepoju, telefons bija izlādējies, savukārt benzīntankā mums to neļāva uzlādēt; mēs visi izmisīgi gaidījām pretim transportu, kas mūs nogādātu Anglijā. Ilgi gaidījām, vēl vienu dienu, tikmēr es kavēju darbu, saritinot locekļus uz nēērtā busa sēdekļa.

Es laikam biju viena no laimīgajām, jo, kad pretī atbrauca vieglā mašīna un man koferis valstījās pa pusatvērtu bagāžnieku, es tomēr biju "pirmā reisa" braucēja,kamēr parējie palika gaidīt vēl vienu dienu.

Atbraucu es pārgurusi un ieritinājos gultā, darbā izgāju tikai trešajā dienā. Lieki piebilst, ka tajās pāšās dienās man bija jāpārvāc dzīvokļa iedzīve uz jaunu punktu DZ, jo vecā dzīvokļa īpašnieki Biedri "To-var-riši", vnk uzmeta mūs ar parādu par dzīvokli un neko nepasakot, nemaz neatgriezās pēc holideja, vēl šodien viņi nav pateikuši, ka neatgriezīsies; bet "mantojumā" no viņiem man palika telvizors un virtuves kombains.

Nav jau tā, ka es vislaik sūdzos, bet ar to vien,ka es saprotu angļu val., man nākas stundām ilgi pavadaīt pie telefona tulkojot sarunu no angļu valodas krievu un latviešu valodā vienlaicīgi, un arīdzen tulkot un pat aizpildīt citu vietā papīrus.

Es vienkārši esmu ekstāzē no tā, ka cilvēki runā angliski, bet sava slinkuma un izrīkošanas dēļ mani piestata pie melnā darba. Tānu re,manas mājas pārvaldnieks,kur es ar Cigoriņu esmu novijusi ligzdiņu,man staigā pakaļ pa māju ar telefonu,kurā uz līnijs gaida kārtējais anglis, kad es ķeršos klāt un tulkošu sarunu. Mani var noķert virtuvē, kad es gatavoju ēst, man viss jānomet pie malas, jo mani aizvelk runāties pa telefonu; mani var aizvilkt no durvju sliekšņa, kad tikko pārnāku no darba, gribu mierīgi paēst un iet atrāk pagulēt, likt runāt pa telefonu, tai pašā laikā paši ēd pilnām mutēm,kamēr es izsalkusi siekalojos pie telefona turpat pretī. Un tas viss tikai tāpēc,ka reiz man izlīdzēja, un es kā taisnīgs cilvēks - dotu pret dotu. Arī tikai tāds sīkums,ka izlīdzēja reiz man, lai iegūtu arī savu labumu.

Un tad nu šodien, kad es gribu noskaņoties notiesāt savas karbonādes franču gaumē, kuras vakar gatavoju diezgan pailgi, tikko atnākusi no vienas telefona sarunas,man vēl pazvana kāds cits gudrinieks un grib piedāvāt, lai es piektdien atbrīvojos no darba un eju ar šo gudrinieku ar savām, citēju: "perfektajām angļu valodas zināšanām" uz ārsta vizīti tieši pulkstens divos tulkot, ko es galanti atteicu.

Man tā vien gribētos, lai viņi savus plikos "paldies" sabāž papīra tūtītē un paņem pasūkā citreiz,kad sagribēsies mani tramdīt!

Ja pgājušo gadu mans Cigoriņš negribēja eglīti mājā, tad šogad viņš ir atradis jau tagad eglīti, gan plastmasas, bet kas labi izskatās. Man prieks, ka aizstatīsim eglīti pie brāļa uz dzīvokli, visi kopā ar bērniem izpušķosim un sagaidīsim -Mery Xmas!