| hmm... izbraukāts no Vidzemes līdz Zemgalei, Zemgalē ceļos un neceļos pavadītas 3 dienas! man ir vēl lielāki muskuļi no ģeoloģiskā urbja tagad. sastapts lauku miers, atmiņas, vidusskolas gadi, miers un bezrūpība, kāda tā bija agrāk; dzīvība aiz loga naktīs, putni un visas dzīvas radības... datoriņš nobrucis tieši tad, kad būtu aizgūtnēm jāraksta darbs, bet es lasu starp rindiņām, tam tā jābūt, jo, kad nodevu datoru remontam, man tagad ir papīrs uz rokas, kas man atļauj nodot baķi vēlāk :p tātad, viss, kas notiek, notiek uz labu!
(un šito kompītis arī apēda 21.05):
Simfonija
Apšu lapas dreb, čabina un dreb Kad manas domas par tevi izšalc tām cauri Čabina, čabina... Vējš aizkaucās aiz loga, triecās lapotnēs un gaudo Kad es skumstu pēc tevis Gaudo... Vakars satumst un nakts milzt, dun un milzt Kad es tevi gaidu atnākam Sienāži sisina un mirkļus skaita Kad es domāju par tavu pieskārienu Sikspārnis iesvelpjās un sienāži atkal sisina Rasa nolīst un lāses klusi krītot zālē pakšķ Kad mana asara mēma rit pār vaigu Un nespēj veldzēt slāpes pēc tevis Saule kāpj galotnēs un novelk mākoņu zvīņas No manām acīm un tās cerību zilas mirdz Kad mans sapnis par tevi ir īsts Diena manā sirdī gaismu lej un manam smaidam nav ēnu Kad ieraugu tevi Putni tad dzied simfoniju un sirds ar arfas stīgām spēlē Čīgā simfoniju, lej kvēli krūkām... Čīgā... trallina un čīgā... Ziedu acīm mūsu plaukstās medus lej Un mēs mīlas dzirā saķepuši Saldkāre un kāre vienam uz otru Pļavas zāle matos un acīs debesis Spārnu pārvelk mazs, balts eņģelis un aizlido... |