hmm... izbraukāts no Vidzemes līdz Zemgalei, Zemgalē ceļos un neceļos pavadītas 3 dienas!
man ir vēl lielāki muskuļi no ģeoloģiskā urbja tagad.
sastapts lauku miers, atmiņas, vidusskolas gadi, miers un bezrūpība, kāda tā bija agrāk; dzīvība aiz loga naktīs, putni un visas dzīvas radības...
datoriņš nobrucis tieši tad, kad būtu aizgūtnēm jāraksta darbs, bet es lasu starp rindiņām, tam tā jābūt, jo, kad nodevu datoru remontam, man tagad ir papīrs uz rokas, kas man atļauj nodot baķi vēlāk :p tātad, viss, kas notiek, notiek uz labu!


(un šito kompītis arī apēda 21.05):

Simfonija

Apšu lapas dreb, čabina un dreb
Kad manas domas par tevi izšalc tām cauri
Čabina, čabina...
Vējš aizkaucās aiz loga, triecās lapotnēs un gaudo
Kad es skumstu pēc tevis
Gaudo...
Vakars satumst un nakts milzt, dun un milzt
Kad es tevi gaidu atnākam
Sienāži sisina un mirkļus skaita
Kad es domāju par tavu pieskārienu
Sikspārnis iesvelpjās un sienāži atkal sisina
Rasa nolīst un lāses klusi krītot zālē pakšķ
Kad mana asara mēma rit pār vaigu
Un nespēj veldzēt slāpes pēc tevis
Saule kāpj galotnēs un novelk mākoņu zvīņas
No manām acīm un tās cerību zilas mirdz
Kad mans sapnis par tevi ir īsts
Diena manā sirdī gaismu lej un manam smaidam nav ēnu
Kad ieraugu tevi
Putni tad dzied simfoniju un sirds ar arfas stīgām spēlē
Čīgā simfoniju, lej kvēli krūkām...
Čīgā... trallina un čīgā...
Ziedu acīm mūsu plaukstās medus lej
Un mēs mīlas dzirā saķepuši
Saldkāre un kāre vienam uz otru
Pļavas zāle matos un acīs debesis
Spārnu pārvelk mazs, balts eņģelis un aizlido...