Zemene ir garšīga, kad svaiga! Svaiga, protams, tā nav visu laiku.
Viss mainās...
Es pagaidām turu savās rokās sapuvušu zemeni un kavējos atmiņās par to - cik kādreiz tā bija svaiga.
Viss turpina mainīties...
Bet man nepietiek tikai ar turēšanu savās rokās - es to pagaidām arī ēdu, mēģinot atrast tās svaigumu.
Viss paiet...
Manās rokās ir sapuvusi zemene, kuru es apbrīnoju un izbaudu, vēl joprojām tīksminos un cenšos gūt baudu, skatos un ēdu.
Viss mainās, viss paiet, viss pagaist...
Reiz man kļūs slikti un es vairs neskatīšos un neēdīšu sapuvušo zemeni.
Viss nekad neizgaisīs - manās atmiņās būs paglabāts svaigās zemenes izskats un sulīgi saldenā svaigās zemenes garša.

Laiks rit. Viss mainās arī plūme, kura augot un gaidot - tur tālajā dārza malā. Es neesmu viņu redzējis, bet zinu, ka viņa tur ir! Bet...

...bet pagaidām man vēl ir zemene - sapuvusi zemene, par kuru joprojām tīksminos un cenšos gūt baudu.