|
|
 |
|
 |
|
jEECHA - Pēdējie ieraksti
 |
|
 |
|
Tu skaties pēdējos 25 ierakstus.
09.01.2013
23:32: Mirdzas tante
Televizora toreiz maajaas nebija, tajos laikos tas veel bija sava veida grezniibas objekts un jauna gjimene ar diviem beernudaarza vecuma siichiem to iisti atljauties nevareeja, pat ne melnbalto. Bet tas nekas, jo palika vairaak laika paareejaam nodarbeem, piemeeram vareeja ziimeet vai kautko veidot no konstruktora. Konstruktori bija divi. Viens ar kraasainaam, apmeeram 3x3 cm lielaam plastmasas plaaksniiteem, ko vareeja savienot ar baltaam savienojuma detaljinjaam. No taa vareeja veidot kastiites, kubus un pat fotoaparaatu! Ar to tad es staigaaju apkaart un izlikos ka visu bildeeju. Laikam interese par foto man saaka paraadities jau toreiz. Otrs konstruktors bija lokanas plastmasas taisnstuuriishi ar tukshiem vidiem, un stuuros tiem bija kjepinjas ar ko tos sakjibinaat kopaa, lai ieguutu lielaakas vai mazaakas trubinjas un sfeeras. Tas nebija paarlieku aizraujoshi, bet vareeja izveidot bumbas ko peec tam ripinaat un meetaat. Iisti neatminos, vai un kaadas mashiiniites man bija. Toties atceros savu mazo kugjiiti ar mazu elektromotorinju. Nekaada vadiiba tam protams nebija, to vareeja tikai iesleegt ar pirkstiem iegriezhot motorinju, vai apstaadinaat. Kusteejaas tas tikai uz priekshu, bet peldinaat to vannaa saakumaa bija interesanti. Tiesa kugjiiti veelaak piemekleeja tas pats liktenis, kas daudzas citas manas rotaljlietas - man bija jaauzzin, kas atrodas tam iekshaa un kaa tas darbojas. Vienaa reizee, veicot kaarteejo izjaukshanu un salikshanu, atluuza plastmasinja kas ruupeejaas lai motorinsh tureetos klaat pie kugja apakshdaljas. Tajaa dienaa kugjiitis paartapa no peldoshas ieriices par darbojoshos elektromotoru, kam kautko piestiprinaat, piemeeram papiira propelleru, un paruucinaat. Veel viena izklaide maajaas bija virtuvee atrodoshais koka blukjiitis, naglas un aamurs. No kokaa sadziitaam naglu galvaam centos izveidot gjeometriskas figuurinjas, bet pa cik naglas maaceeju tikai iedziit - driiz vien mazais blukjiitis bija pilniibaa paarklaajies ar naglu spiidiigajaam, metaaliskajaam brunjaam. Par to arii naacaas noklausiities paarmetumus, ka izniekoju materiaalus. Man gan shkjiet ka maaka iedziit naglu nesasitot pirkstus ir veertiigaaka nekaa simts naglu.
Vai! Taa aizraavos ar izklaideem maajaas, ka pavisam aizmirsu, ko patiesiibaa shodien biju saacis rakstiit. Nu ja, viss saakaas ar televizoru. Kaa jau rakstiiju - mums tas nebija un arii netika plaanots, bet taads bija Mirdzas tantei, kas dziivoja tieshi zem mums, vienu staavu zemaak. Vinja bija manas omiites radiniece, kundze krietni gados. Vinjas dziivoklis bija tieshi taads pats vienistabas dziivoklis kaa muuseejais, bet ar pilniigi savaadaaku iekaartojumu. Tajaa bija senlaiciigas meebeles, tamboreeti galdauti, masiivs rakstaamgalds un milziigi kaktusi pie istabas loga. Abaas loga malaas atradaas podi, un kaktusi stiepaas liidz pat griestiem, viduu satiekoties, veidojot zalju un adatainu arku. Tur maajoja arii minka - liels un speeciigs runcis, melns ar baltaam kjepinjaam. Par spiiti savam cieniijamam kakja vecumam vinjsh tomeer izskatiijaas lieliski, spiidiigu un tiiru spalvu, garaam baltaam uusaam. Arii raksturs tam bija pieklaajiigs, maasu un mani vinsh uztveera draudziigi.
Mirdzas tantei bija liels televizors, parasti paarklaats ar baltu sedzinju. Tomeer shad tad vakaros mums ljaava iet lejaa un paskatiities multfilmas, ko raadiija padomju beernu varonju Hrjushas un Stepashkas raidiijuma ietvaros katru vakaru. Shajos vakaros mees jutaamies pacilaati prieciigi, tiesa ne deelj raidiijuma lellju izdariibaam, kuru sarunas mees taapat nesaprataam, vai multfilmaam. Priekam pilniigi pietika tikai ar televiizijas veeroshanu kaa taadu. Zheel bija, ka raidiijums bija tik iiss, un vajadzeeja doties atpakalj uz savu dziivokli lai divstaaviigajaa beernu gultaa, kuraa es protams guleeju augshstaavaa, gaidiitu naakamo riitu.
Par sho sirmo sievieti es citu dienu rakstiishu veel, ar vinju man saistaas tikai labas atminjas. Bet shodienai gan pietiks.
08.01.2013
22:43: Ziema
Saakumaa neliela atkaape, jo tomeer gribeetu viest skaidriibu par to ko, kaadeelj un kam sheit rakstu. Par ko itkaa viss buutu skaidrs - taas ir manas atminjas, sajuutas un domas par piedziivotiem notikumiem, apmekleetaam vietaam un varbuut par kaadu satiktu cilveeku. Ar kaadeelj arii ir vienkaarshi. Dazhaadu apstaaklju sakritiiba peedeejaa gada laikaa ir likusi vairaak domaat par to kas biju un ko piedziivoju, kas esmu un kas mani par to izveidojis, kas buushu un kurp veeleetos nokljuut. Domaajot par pagaatni secinaaju, ka shis tas gadiem ejot jau ir saacis baleet vai izzust, un esmu sapratis ka peec daudziem gadiem varbuut daudz no shii tik spilgti vairs nemaz neatcereeshos. Taa nu esam nonaakushi pie taa kam shis viss ir domaats. Tas nav domaats Tev, lasiitaaj, ja Tu vispaar eksistee. Visi shie vaardi ir domaati tikai un vieniigi man pasham. Ja kaadam manis rakstiitais shkjitiis interesants, vai arii liks aizdomaaties par pagaatni, es tikai priecaashos, bet mans meerkjis nav sarakstiit aizraujoshu romaanu vai pluustoshu teelojumu. Shis viss ir tikai manas pagaatnes atspulgs, izkraasots ar taa laika izjuutu un domu prizmu. Ja nav interesanti vai nepatiik, droshi driiksti nelasiit. Vienojushies? Labi, tad varu turpinaat.
Beernu ieslodziijuma vieta. Tieshi taadas bija manas pirmaas sajuutas par beernudaarzu, kas atradaas Purvciemaa, aptuveni desmit trolejbusa pieturu un peec tam veel desmit minuushu gaajiena attaalumaa no maajaam. Nez kaadeelj sho braucienu speeju atmineeties tikai ziemaa. Mans darbadienas riits saakaas ljoti agri, jo vecaakiem veel bija jaapaspeej uz darbu. Riiti likaas tik agri, ka katra, peec vecaaku mudinaajuma celties, nosnaustaa minuute likaas kaa muuzhiiba.
Shajaa riita nesapratnee un pusnomoda snaudaa biezhi sapnjoju kaa jau esmu pieceelies, vannasistabaa mazgaajos un gjeerbjos. Shie sapnji bija tik spilgti un detalizeeti ka nespeeju atshkjirt tos no iisteniibas un piedziivoju milziigu vilshanos, kad vecaaki modinaaja uzstaajiigaak. Sapnjos un domaas tachu visu jau biju izdariijis un staaveeju pie durviim sagjeerbies! Kaadeelj tas viss tagad jaasaak no saakuma?
Lai vai kaa realitaate bija nepieluudzama un ashi knashi bija jaataisaas lai maaminja nenokaveetu darbu. Aaraa veel bija melna ziemas nakts, zem kaajaam gurgsteeja sniegs un ielas apspiideeja vien dzelteniigaa laternu gaisma. Shiis pastaigas uz un no pieturas man tieshaam patika, neskatoties uz steigu. Es dievinaaju dzestro gaisu, kuru speeciigi ieelpojot degunaa radaas mazo adatinju sajuuta. Tik skaistas bija arii mirdzoshu kristaalinju noseetaas kupenas ielu malaas. Shiis ikriita pastaigas pa sniegoto burviibu man tieshaam patika.
Arii brauciens trolejbusaa parasti bija jauks, jo celjaa devaamies veel pirms darbaljauzhu masas paarpilda transportu. Brauciens parasti saakaas ar aizsalushaa loga tiiriishanas rituaalu, kad izmantojot silto elpu un cimdus centos atbriivot vismaz nelielu plekjiiti caur kuru luukoties pasaulee. Mana zinjkaare neljaava man mieriigi seedeet seedvietaa un luukoties griestos. Bija jaaapskata cik daudz vien iespeejams, jo apkaart pletaas neizzinaatais un sveshais. Iipashi es briiniijos par seetniekiem, kas nenogurushi rosiijaas ar milziigajaam sniega laapstaam. Shkjita ka vinji nekad negulj, jo uz ielaam tie darbojaas gan agraa riitaa turpceljaa, gan peecpusdienaa vai veelaa vakaraa dodoties maajup. Shie tumshos meeteljos ieviistiijushies un filcha zaabakus apaavushie teeli bija visur un vienmeer. Skanja, kas rodas sniega laapstai sliidot pa asfaltu man joprojaam ir nedalaama ar agru ziemas riitu vai veelu vakaru. Arii shodien pamostoties to gaidu un briinos, ja sho skanju nedzirdu.
Veel es ljoti priecaajos, ja braucot paari Deglava tiltam pa sliedeem brauca vilciens. It iipashi ja tas bija elektriskais pasazhieru, ar spozho un milziigo prozhektoru priekshaa, kas izgaismojot sniegpaarslas meta garu staru. Toreiz veel nezinaaju ka pavisam driiz ar shaadu vilcienu braukshu katru dienu, un ar to buus saistiiti daudzi piedziivojumi un palaidniibas.
07.01.2013
14:58: ...
Parka otrā malā atrodošais milzīgais, smilšainais, ar šūpolēm, slidkalniņiem, metāla kāpšanas redelēm piepilditais spēļu laukums toreiz šķita tik tālu, gluži kā otrā pasaules galā. Patiesībā pēc tā laika mērauklas tā patiešām arī bija vieta uz manas pasaules paša apvāršņa. Katrā ziņā sākumā tas bija pārāk tālu lai tur laiku man ļautu pavadīt vienam pašam.
Lielāko daļu rotaļu laika ārā es pavadīju mājas no trim pusēm ietvertajā zaļajā pagalmā. Pagalmā ar smilšu kasti, puķu dobēm, kokiem un dažādiem krūmiem. Pagalmā mēs ar māsu nebijām vienīgie, tur spēlējās vismaz ducis dažāda vecuma bērnu. Mēs šajā pagalmā bijām svešie, kuri nezkādēļ bija uzspiesti jau esošajam bērneļu bariņam. Tieši tā pret mums arī izturējās, vienmēr ķircināja, aprunāja un pat vardarbīgi dzina prom. Varbūt tieši tur man sāka rasties sajūta ka varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi un no apkārtējiem pārāk lielu līdzjūtību, draudzību un palīdzību gaidīt nevajadzētu. Es arī necentos iepatikties turienes bērniem, necentos meklēt draudzību ar tiem. Man pilnīgi pietika pašam ar savām domām, prieku par skaisto apkārtni. Man bija savas rotaļas, sīkās nebēdnības un palaidnības, kurās pārējie nebija uzaicināti. Skatoties caur šodienas prizmu protams saprotu, ka citi bērni nebija ļauni, vienkārši nesaprata cik nepatīkami un sāpīgi jūtās cilvēks, kas ne tikai tiek izstumts no bara, bet tiek izmantots kā bara apsmiekla, ņirgāšanās un pāridarīšanas mērķi.
Pasaules čempionāts riteņbraukšanā!
Varbūt ne pasaules. Pat ne Padomju Savienības vai Latvijas. Arī Rīgas nē. Pavisam parasts notikums kādā no Rīgas māju pagalmiem, kuru nozīmīgu un svarīgu bija padarījuši vien apkārtējo māju bērni ar savām fantāzijām. Sacensība bez vecuma grupām, braucamrīku kategorijām... un noteikumiem. Mazāk par desmit dalībnieku cīņā par pārējo apbrīnu un uzslavām. Man noteikti bija jāpiedalās, jo uz velosipēda es jutos ļoti pārliecināts un ar savu "Spārīti" varēju itin labi konkurēt ar vecākiem zēniem un viņu "Škoļņikiem". Taisnā garā posmā priekšroka vienmēr būtu augumā raženākam un vecākam braucējam uz lielāka braucamā, bet pagalma trases trīs apļi bija līkločaini un bez īpašām iespējām ieskrieties. Uzvarētāju drīzāk noteiktu nevis fiziskais spēks un ātrums, bet veiklība un manevrētspēja pagriezienos. Bet vietējā bērnu kompānija laikam bija nolēmusi uz mūžu atstāt mūs nevēlamu svešinieku statusā. Lai piedalītos pasākuma iztērēt ne mazums spēku pārējo pārliecināšanā, bet beigu beigās žūrija tomēr deva savu piekrišanu un biju kvalificējies piedalīties šajā tik prestižajā notikumā. Pirms starta visi izbraucām izmēģinājuma apli lai iepazītos ar trasi un vēlāk nebūtu pārpratumu par nosprausto maršrutu. Pēc oficiālās noskaņas spriedu ka idejas autori un organizatori šai lietai pieiet ļoti nopietni, vai vismaz ir skatījuši televizijā īstas sacīkstes.
Starts! Diemžēl manā atmiņā ir izplēnējis pats starta brīdis. Neatceros vai tas tika dots ar svilpi vai kā savādāk. Tāpat neatminos vai braucienu uzsākām reizē, vai mazākajiem braucējiem bija kāds handikaps. Lai vai kā brauciens bija sācies un katrs mināmies un stūrējām cik nu bija iekšā. Man gāja tīri labi, es ātri vien biju ticis priekšā arī lielākiem zēniem uz lielākiem velosipēdiem. Taisnajos gabalos minos kā traks lai attīstītu pēc iespējas lielāku ātrumu, bet tieši līkumi bija mana priekšrocība, tajos es spēju manevrēt tik tiešām izveicīgi. Ar labām sekmēm es cīnījos pirmos divus apļus. Diemžēl tagad man ir jāapbēdina Tevi, lasītāj, ja biji domājis, ka šis notikums būs ar labām beigām un es triumfēšu sacīkstē. Tas nebija lemts. Viens no lielajiem zēniem, dēļ skaudības par manu sniegumu, dēļ vēlmes parādīt ka barā neesmu gaidīts vai kāda cita man nezināma iemesla dēļ, brīdī kad griezos kārtējā virāžā, braucot man blakus ar roku no visa spēka pagrūda mani sāņus un es apgāzos ar visu savu dzelzs zirgu, ceļiem šļūkdams pa smilšaino un raupjo asfaltu. Priekš manis sacensības bija galā, bez kārotās uzvaras, tikai ar ceļu, elkoņu un pašapziņas nobrāzumiem. Es biju piesarcis no dusmām par pāridarījumu, un apkārtējo smiekli un apsaukāšanās uz brīdi manī uzjundīja naudu pret visu cilvēku sugu. Kopš tā laika es vairs necentos nevienam izpatikt, uzspiest savu draudzību. Tā bija pirmā reize, kad pārliecinājos cik svarīgi ir cilvēki kam es rūpu un cik vienaldzīgi, nežēlīgi var būt pārējie. Jau agrā bērnībā bija sabrukusi ilūzija par cilvēces, kā tādas, līdzjūtību un labestību.
06.01.2013
02:00: Stāsts ir sācies
Pēdējā laikā daudz esmu domājis par to kas bijis manā pagātnē. Par to kā sākās mana dzīve un kā tā ir atvedusi mani tur kur esmu patreiz. Gadiem ejot atmiņas ir pabalējušas un daudzas no tām vairs nespēju sarindot hronoloģiskā virtenē. Ir palikušas vien asociācijas ar pārdzīvojumiem, notikumiem un vietām.
Savu stāstu nesākšu ar savu pirmo dzīves vietu. No tās es atceros tikai niecīgus fragmentus, un arī par tiem man vairs nav pārliecības vai atminos tos pats, vai arī vēlāk man tos ir stāstījusi māmiņa.
Šodien pastāstīšu par maniem piedzīvojumiem savās otrajās mājās. Vai pareizāk sakot pavisam miniatūrā vienistabas dzivoklītī sarkanu ķieģeļu mājā Grīziņkalna un Daugavas stadiona ielenkumā, kurā savu agro jaunību pavadīju es, mana māsa, māmiņa un tētis. Tomēr saspiestību dzīvoklī lieliski kompensēja brīvība un plašumi visapkārt mājai.
Parks manam bērnudārza vecuma zēna prātam likās neapstaigājami liels. Pastaiga līdz kalna virsotnei bija gluži kā ceļojums uz svešām zemēm, kurā vienmēr atradās neredzētas vietas, skati un taciņas. Sākumā gan mani vienu tik tālu nemaz nelaida un visu jauno varēju skatīt tikai dodoties pastaigā kopā ar māmiņu vai tēti. Jau tajā vecumā man bija interese par visu, no kā sastāv pasaule, un par katru lietu, vietu vai dzīvo radību man gribējās izzināt sīkāk. Katru jauno puķi, koka zaru vai nezāli man gribējās aplūkot tuvāk, aptaustīt un uzzināt tās vārdu un lomu šajā pasaulē. Manu ziņkāri mocīja arī cilvēka radīto priekšmetu un būvju jēga. Pašā parkā un apkārt tam bija patiešām daudz dažādu lietu, kas toreiz šķita dīvainas.
Kaut vai restotie skursteņi un būdiņas ar smagām metāla durvīm, kas atradās parkā. Savā bērna prātā fantazēju ka kalnā varbūt ir pamestas raktuves, kurās vairs neviens nestrādā. Vai varbūt viss kalns patiesībā ir apdzīvota māja, kuras iemītnieki rūpīgi slēpjas un durvis ver vienīgi kad neviens neskatās. Protams taujāju pieaugušajiem, bet "bumbu patversme" bērna prātam vēl nebija izprotama. Kas tās par bumbām, no kā būtu jaapatveras? Kas ir karš es uzzināju tikai vēlāk, bet par to citreiz.
Ļoti interesantas man šķita arī milzīgās trubas kas līkločiem apvija vienu parka malu. Salīdzinājumā ar manu augumu tās šķita gigantiskas un es daudz prātoju kādēļ tās ir nepieciešamas un kā vispār kaut ko tik lielu un smagu cilvēks ir spējis izveidot. Kopš tā laika protams ir redzēts daudz nesalīdzināmi lielāku un pārsteidzošāku inženiertehnikas brīnumu.
Tagad gan jādodas čučēt - turpinājums sekos.
02.01.2013
13:04: Jaunais gads
Kaarteejo reizi vecie kalendaari ir izmesti un tos nomainiijushi jauni. Ir izteikti un uzrakstiiti miljardi prieka un laimes veeleejumi, saskandinaatas neskaitaamas shampaniesha glaazes.
Liela dalja no muusu mazaas un nenoziimiigaas planeetas iedziivotaajiem ir apnjeemushies peec gadu mijas savaa dziivee kautko mainiit, ir uzstaadiiti jauni meerkji. Tikai retais shiis apnjemshanaas spees paarveerst reaalos un paliekoshos darbos.
Man gadu mijaa nekaadas apnjemshanaas nav nepiecieshamas - visu, kas svariigs, noleemu un saaku jau pirms tam. Un turpinu. Un turpinaashu. Man ir savi meerkji, veelmes un sapnji. Par Tevi. Par mani. Par Mums!
27.12.2012
13:28: Es
Peedeejaas dienas daudz esmu domaajis gan par mums gan arii pats par sevi.
Es esmu gudrs un izskatiigs. Man ir zinaatkaare un viedoklis par lietaam, labs un interesants darbs, aizraujoshi hobiji, lieliska mashiina. Es esmu lielisks un rupeejos par sevi lai buutu ideaals.
Man dziivee viss izdosies un man nebuus ko nozheelot. Man buus mana sapnju maaja ar lielu virtuvi un vannas istabu, telpu biljarda galdam, suliigu zaalaaju un pukju dobeem, auglju kokiem, par kuru ziediem priecaaties pavasarii, terasi kuraa vasaraa uznjemt draugus. Man buus mana miiljotaa sieviete, ko es dariishu laimiigu un vinja atbildees ar to pashu. Mees buusim lieliska gjimene un mums buus divi beerni kam dot visu kas mums ir un daliities laimee. Buus arii divi minkas, nav svariigi vai bengaalijas vai meinkuuni vai baarenji no patversmes, no vinju sugas mana miilestiiba pret tiem nemainiisies.
Nezinu kad un ar ko man visi shie naakotnes sapnji piepildiisies. Bet pavisam skaidri zinu, ka nav jautaajuma VAI - ir tikai KAD. Un KAD jau ir saacies. Es esmu un buushu laimiigs!
23.11.2012
23:23: ...
Pats gruutaakais ir gaidiit nezinjaa. Kad no tevis nav atkariigs nekas. Vienatnee seedeet un cereet uz jaunu briinishkjiigu saakumu. Uz kjebliiti ar chetraam kaajaam. Hipnotizeet pulksteni, kaa kaadreiz, kad laiks liidz tikshanaas briidim shkjita tik ilgs. Bet 30 minuutes nav nekas saliidzinaajumaa ar kopiigi nodziivotu muuzhu. Ceru un gaidu. Bezgala miilu Tevi! Tevi, vienmeer tikai Tevi!
18.11.2012
00:16: ...
Vai tieshaam? Es driikstu ticeet? Jau doma vien par to ka varbuut tomeer dara mani laimiigu un prieciigu!
17.11.2012
00:23: ...
Lieliskaa diena. Jauna saakums vai vecaa turpinaajums? Kad nevis Vai? Tik daudz jautaajumu, tik daudz domu. Bet visu pa plauktinjiem saliks tikai laiks.
16.11.2012
17:36: ...
Katri solji kaapnees. Katra sudrabainaa mashiina, ko redzu pa logu. Katra sieviete sarkanaa meetelii. Gaidu. Vinju, tikai un vieniigi Vinju!
15.11.2012
23:03: ...
Aizdomaajos kaadeelj man patiik gatavot. Es nekad to nedaru pavirshi. Vienmeer ruupiigi. Jo gatavoju Tev. Ar tikpat lielu miilestiibu kaa pret Tevi pashu.
20:17: ...
Smaids, par ko rakstiiju muusu graamatinjaa, joprojaam ir dziivs. Smaids, kas silda. Smaids, kuru redzot speeju tikai priecaaties un smaidiit pretii. Wiiiiiiiii!
14.11.2012
21:59: ...
Mees un muusu. Nevis Tavs vai mans. Muusu. Taa ir pareizi.
13.11.2012
23:23:
Saaugushi. Labaa noziimee. Cik traapiigi teikts.
22:02: ...
Shodien biju domaajis papiiram pastaastiit par to kaa jutos es, braucot uz Maskavu, apmeeram ap sho laiku, 9 gadus atpakalj. Bet bija daudz labaak - vareeju pastaastiit Vinjai! Un veelaak, kad ar aciim no loga pavadiiju auto, izdariiju to ko toreiz braucot uz Maskavu autobusaa vareeju tikai domaas. Pagaidaam veel var - staavu zemaak remonts veel nav beidzies.
16:21: ...
28 stundas. Miilu.
Beidzot atpakalj maajaas. Shodienas plaans gandriiz izpildiits. No 6 punktiem palicis vairs tikai viens. Visgruutaakais. Nedaudz jaaatpuushas un jaadodas paveikt peedeejais darbinsh. Peec tam jaaturpina riitdienas plaana sastaadiishana, jaapaskataas kaads seriaals vai filma un jaaizdomaa kuru graamatu palasiit.
12.11.2012
22:30:
Ak jaa - miilestiibu nevar nopirkt vai izluugties. To var tikai sanjemt daavanaa un peec tam kopt un lolot liidz taa paliek lielaaka par muuzhiibu.
22:11: ...
Paaraak daudz domu un skaidriiba tikai par dazhaam lietaam. Filmaa nebija taisniiba - nav iespeejams reizee kaadu bezgala miileet un tajaa pashaa laikaa ieniist. Un lai iemaaciitos lidot droshvien ir nepiecieshams kritiens bezdibenii, vai arii jaatransformeejas no kaapura par taurinju. Ja pirmo nav iespeejams kontroleet, tad atliek straadaat pie otraa.
15:48: .
283388274 sekundes. Apmeeram tikpat daudz sirdspukstu. Daudz prieka un laimes, kopiigas uzvaras un arii beedas. Bet aciimredzot taapat kaa shii pasaule, arii viss paareejais uz taas nav muuzhiigs. Saap, neizsakaami saap. Jauns saakums?
05.04.2004
14:11: Nesapratu
To ka jāpārgriež bija pulksteņi es zināju, bet vai tad kalendāri arī bija jāpāršķir?!?
------==== Izvilkums no journal.bad.lv ====------
Tuesday, April 6th, 2004
------===============================------
Es esmu aizgulējies par vienu dienu, vai kā?
Patreizējais Mood:  amused
30.01.2004
15:00:
Wow, shodien konstateeju ka mani ir veel vienz juuuzeris iefriendojis! fleur - kas nez tas taads ir? Un kaadaa sakaraa friendo?
Patreizējais Mood:  working
13.01.2004
13:53:
esmu darbaa paarvaacies jaunaa kabinetaa...nu var atkal saakt kautko dariit.. :)
16.12.2003
01:30: Va vells!!!
Arlabunakti, Latvija!
Man pat izdevās savu Style uztaisīt! Tas laikam ir abnormāli stilā!
Tuvāko 40 gadu laikā centīšos salabot lai Style būtu smuks un lietojams.
Neko gan nevaru solīt...bet vismaz citām sadaļām gan jau Style pielikšu...
15.12.2003
10:56: Slimiiba!
Peec nelielaam paardomaam izdariiju principiaalu secinaajumu - zhurnaals - taa ir slimiiba! Pietam ljoti patalogjiska un biezhi ar letaalu iznaakumu. Taadeelj savu turpmaako muuzhu veltiishu lai ciiniitos ar zhurnaalu visaas taa izpausmes formaas un dazhaadaas stadijaas.
P.S. Varbuut arii nea, varbuut man vnk nav ko dariit un gribeejaas nedaudz paspamot...
P.P.S. Tiem kas manu zhurnaalu joprojaam lasa (es zinu ka taadu nav, bet nu nekad nevar buut 100% droshs) - variet to droshi neturpinaat, neko sakariigu juus no manis nesagaidiisiet.
P.P.P.S. Ja Tu joprojaam lasi manu zhurnaalu - vai nu Tev galiigi nav ko dariit vai arii Tu esi mans draugs.
P.P.P.P.S. Ja Tu esi mans draugs - to ko es tieshaam domaaju Tu vari uzzinaat nevis lasot shiis nozheelojamaas rindinjas bet parunaajot ar mani "aci pret aci".
P.P.P.P.P.S. Gaidiijaat veel SPAM? "Atvainojiet, shis pakalpojums Jums nav pieejams" (c) Lattelekom
|
|
 |
|
 |
|
|
 |
|
 |
|
