sievu regulāri un skaļi pie atvērta loga lamāt mīlošais tēviņš, kas dzīvo puspagrabā divarpus stāvus zemāk, iekšpagalmā, izmeties līdz viduklim, kopā ar vēl vienu tādu, kam rokā divlitrīgais, cenšas cept pelēkus no kāda dzīvnieka nogrieztus gabalus, kūpinot ogles. dūmi istabā, iespējams, interesantā veidā papildina pīrādziņ/buciņceptuves arōmus, kas arī spiežas telpā pa kaut kādām spraugām, bet šo kokteili nespēju pienācīgi novērtēt. vērt ciet logu, kad ārā ir kādi +30? mest ūdensbumbas? pārbīdīties viņiem tur arī nav kur.

iekšējs grrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr, bet kaut kā to pašlaik izdodas uztvert kā nolūzušu zaru, kas uzkritis uz galvas. dusmoties ir bezjēdzīgi.

kokteilis tiek papildināts ar vēl vienu labumu. tomēr ar kaķa kaku smaku ātri var tikt galā, iesienot maisiņā.
maisiņš + ūdens = bumba. eh, ja vien es nebūtu tik pieklājīgs, dzīve būtu daudz jautrāka.

| | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | | |

varbūt tas ir labs iemesls, lai tu papriecātos par savu veiksmīgo dzīvesvietu?

jo cilvēks ir tāds dīvains dzīvnieks, kas var sajusties labāk, tikai zinot vien, ka citiem iet labāk.