agrāk likās, ka būtu forši un stilīgi nokristīt suni par Kaķi, kaķi par Suni vai par Cukuru, Piparu, Kukaini vai tamlīdzīgi. bet kaut kas ir mainījies. tagad domāju, vai kustoņiem, kas nonākuši mūsu aprūpē, nevajadzētu dot tikpat jēdzīgus vārdus kā mēs dotu saviem bērniem. citādi tas līdzinās tam kā Robinsons nosauc savu kalpu par "Piektdieni", jo piektdienā satikušies.
************
nē, laikam jau vaina nav vārdā, bet attieksmē pret to indivīdu, kā rezultātā mēdz rasties arī visādi WTF varianti kā Kakainis, Rupucis, Hitlers vai bruņurupucis Turbo. un tie zvēruļu vārdi jau laikam vairāk ir tādas kā iesaukas "iekšējai lietošanai", atšķirībā no bērnu vārdiem, kas tiek doti tādi, ar kuriem pasēs ierakstītiem varētu arī kaut cik lepni doties pasaulē.
************
un diez vai atrastos daudz cilvēku, kas atļautos savam četrkājainajam audžubērnam dot kāda sava vecvecāka vārdu, kā to mēdz darīt cilvēku gadījumā. šādu izgājienu uzskatītu par kaut kādu senča goda noniecināšanu vai kaut kā tā. it kā jau intuitīvi liekas saprotami, bet gribas izrakt kādu racionālāku dzīslu. tomēr pārāk vēls tādām atrakcijām. citreiz.

p.s. par pēdējo - tā varbūt tāda "asiņu lieta" - audžubērnam, kam nav "īsto" dzimtas asiņu, varbūt arī roka neceļas dot sava senča vārdu ar tādu pašu patosu kā "īstajam". un četrkājainais jau parasti nav "īstais" šajā nozīmē.