gribi vai negribi, bet mazs, nešpetns prieciņš pārņem ikreiz, kad izdodas nejauši aizcirst istabas durvis - jo īpaši naktslaikā, kad cīrulīgākie dzīvokļkaimiņi taisās gulēt vai jau guļ. jo tas rada cerību, ka viņi manīs, kā tas no malas ir, kad tu guli un pēkšņi BAM! norīb, aiztriecot visas sapņu laumiņas un citus labumus. var jau būt, ka man pašam jānorūda bungādiņas, jo laikam pavisam izlutinātas mierīgā gaisotnē - to apliecina arī darba kolēģu BAM un citi BAM. eh, emo

varētu jau sūtīt draudu vēstules ar no avīzēm izgrieztiem burtiem