ārprāts, cik iespaidīgas atklāsmes un atziņas spēj rasties paģirainā prātā...
vai paģiru "garīgais pacēlums" varētu būt kaut kāds automātisks mehānisms sirdsapziņas mierināšanai par iepriekšējās nakts izgājieniem, (kurus i nemaz negribas atcerēties, ja tas vispār ir iespējams)?
vai arī šis pacēlums ir reibuma laikā ietaupīto prāta spēju atgriešanās + ar uzviju?

daudzi jautājumi liekas tik skaidri un neproblemātiski, ka ir tā, ka, šķiet, Esamības veseluma diženums paveras fantastiskā varenībā (if jū nou vat ai mīn) un liek teju vai kust aiz laimes tā priekšā.
šī iemesla dēļ vien varētu būt vērts riskēt un laiku pa laikam piedzerties.

nesaprotu, kā visi žūpas vēl nav kļuvuši par dedzīgiem kristiešiem, dzenbudistiem vai ko tamlīdzīgu... :) bet arī šis jautājums tomēr izrādās diezgan vienkāršs - viņi ir pārlieku dedzīgi savos centienos tuvoties Vienajam. :)

p.s. neesmu vēl lasījis Jerofejevu, bet vai manas aizdomas, ka viņš arī šķetina līdzīgas tēmas, ir uz pareizā ceļa?