Šis un tas par šo un to [www.Jy.lv arhīvs]

Varu derēt, ka nebijāt vēl dzirdējuši par tādu interneta pieslēguma standartu kā Wi-Fly (nejaukt ar Wi-Fi). Bet slikti. Jo tas ir ļoti labs pieslēgums. Ātrāks par pierasto ADSL. Ka tas darbojas jūs prasīsiet? Ar baložiem. Daži, kam īpaši attīstīta fantāzija, uzreiz iedomāsies, ka kāds ir radījis nelielus Wi-Fi modulīšus, kurus piesien baložiem, kuri lidinoties pa pilsētu nodrošina bezvadu internetu. Taču nē, viss ir daudz vienkāršāk un interesantāk.

Vairāki interneta aktīvisti Izraēlā sarīkoja interesantu eksperimentu. Viņi paņēma trīs baložus un katram piestiprināja 1.3GB atmiņas kartes. Tātad kopumā ap 4GB informācijas. Un tad viņi palaida baložus gaisā. Baloži nolidoja 100 kilometrus līdz citai pilsētai, kur tos sagaidīja. Rezultātā, ņemot vērā baložu lidošanas ātrumu un pārraidīto (pārnesto) datu apjomu, vidējais datu pārraides ātrums baložinternetam ir 2.27 Mbps.

Šādam baložinternetam ir daudz priekšrocību. Pirmkārt, ir absolūti vienalga kāda operētājsistēma ir jūsu datoram, jo nekas nav jāinstalē. Nav arī vajadzīgas nekādas papildierīces. Sistēmai praktiski nav nepieciešami nekādi energoresursi (baterijas), ka arī nav nepieciešami retranslatori, kā tas ir ar parasto Wi-Fi. Baložpastam ir arī ļoti augsta drošība, šis pieslēgums ir gandrīz 100% hakeru drošs. Jāuzmanās vienīgi no kaķiem. Tāpat Wi-Fly nodrošina maksimālu personīgo datu aizsardzību un nelegālu datu pārraides gadījumā, baloži viennozīmīgi nesadarbosies ar autortiesību instancēm.

Tātad, Wi-Fly galvenās īpašības: ļoti liels datu pārraides ātrums; nesalīdzināmi lielāka pārklājuma zona nekā Wi-Fi; 100% ekoloģiska sistēma. Tomēr, ir arī daži mīnusi: Wi-Fly nedarbojas naktī; signāla aizture (lag) ir vienlīdz liela gan lieliem, gan pavisam maziem failiem; mēdz ķēzīt uz galvas.

Kurš grib paradīzi? Ne pārak lielu, bet neticami skaistu. Gandrīz vientuļu saliņu "Isla Kiniw" Dienvidamerikas līcī. Viena vienīga māja (villa astoņām personām), pašam sava pludmale, jahtu piestātne un tropiskais dārzs. Viss pārējais arī kā pieklājas - kārtīga virtuve, elektrība... Saule, viegls vējiņš, +26C visu gadu... Ieva, čūska un āboli gan jāņem līdz pašam.

Ja gribat vienu nedēļu padzīvot paradīzē, tas izmaksās nieka 5000 dolārus. Bet, ja jums ar nedēļu nepietiek, mazo jauko paradīzes saliņu var arī nopirkt. Par 2 miljoniem dolāru. Nezinu cik daudz ir potenciālo pircēju, bet nestiepiet garumā. Tas taču ir to vērts, vai ne?


[Tālāk]

Nu tā stunda ir situsi. Mobilais telefons ieguvis kvalitatīvu, foto optikas ražotāja objektīvu. Kas no tā visa iznāks, redzēsim pēc paris mēnešiem, kad jaunais telefons nonāks pārdošanā.

Tātad, Nokia N90 (re, nav vairs garais četrciparu nosaukums!) Kā jau teicu Carl Zeiss objektīvs, 2 megapikseļu matrica, autofokuss, zibspuldze, makro un 20 kārtīgs digitālais zūms. Jūs taču visi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par digitālo zūmu?

Bildes un video telefons ieraksta MMC atmiņas kartē un spēj caur Bluetooth savienojumu nosūtīt tieši uz printeri. Es gan šaubos, ka ar telefonu fotografētās bildes vajadzētu drukāt, bet lai jau.

Aparātā iebūvēta arī iespēja rediģēt uzņemtās fotogrāfijas. Var arī atskaņot mūziku un video. Un pieslēgties EDGE un WCDMA datu pārraides tīklam. Es gan nekur neatradu datus par to, bet šķiet, ka ar šo telefonu var arī zvanīt...


[Tālāk]

Nu vai tad šitā ņirgāšanās nekad nebeigsies? Jūs jau redzat - kurpītes sunīšiem. Ļoti labas, augstas kvalitātes kurpītes. Ar neilona apšuvumu un gumijas zolīti. Un rāvējslēdzēju. Un velkro klipsīšiem. Tipu tapu. Usi pusi.

Kurpītes pieejamas dažādos izmēros. Gan dekoratīvajiem pundursunīšiem, gan vecajam labajam sētas tobim. Ražotāji pat piedāvā iepriekš izdrukāt un apskatīties kāda izmēra ķepiņas tad īsti ir jūsu mīlulim (laikam lai īpaši uzsvērtu,  ka ko tādu spēj nopirkt tikai īstas blondīnes, viņi ir pielikuši paskaidrojumu, ka ķepiņas jāmēra uz izdrukātās lapas, nevis jāstiepj sunītis pie monitora...)

Protams, kurpītes ir pieejamas visās košākajās krāsās. Bet nav ko tur īpaši saspringt, tu taču zini, ka pirksi tikai rozā!

55 amerikāņu naudiņas un visi zinās, kāds idiots tu esi redzēs cik smuks ir tavs sunītis.


[Tālāk]

Nu tā puikas, laiks uztraukties. Citiem puikām ir iespēja tikt pie jauna, smuka, kārdinoša Zetkāra - Nissan 350Z. Kā? Saturieties - sapnis ir piepildījies - spēlējot datorspēles! Patiesībā gan tikai vienu - Gran Turisnmo 4. Lai cik tas varbūt nešķistu dīvaini, arī datorspēlēm ir savi reāli čempionāti. Sabrauc puikas ar saviem datoriem vienviet un tik spēlē un spēlē līdz nemaņai.

Kā jau kārtīgās sacensībās, vispirms ir reģionālās sacīkstes, kuru uzvarētāji pēc tam tiekas lielāka mēroga sacīkstēs. To uzvarētāji savukārt piedalās lielajā pasaules čempionātā. Tad nu lūk, viena no šādām reģionālajām sacīkstēm (atceraties, joprojām runa ir par datorspēli) norisināsies Bahreinā. Tur visiem dalībniekiem būs jābrauc ar virtuālajiem Nissan 350Z. Tas, kurš uzvarēs šīs sacīkstes, saņems ĪSTU Nissan 350Z. Es varbūt atkārtošu, lai tas skan vēl iespaidīgāk - datorspēles(!) uzvarētājs saņems īstu(!) Nissan(!) 350Z(!!).

GT4 pasaules čempionāts norisināsies Parīzē, jūnijā. Par balvām tur vēl nekas nav zināms.

Nu kā puikas? Pēkšņi sagribējās būt jauniem un spēlēt pleisteišenu? ;)


[Tālāk]

Nu labi, lai jums nav pavisam garlaicīgi, lūk - pāris bildītes par to, ka izklaidējas galīgi ķertie.

[Tālāk]

Tas nelido kosmosā. Tas nelido arī virs zemes. Pat pa istabu ne (to gan var noorganizēt..) Kāpēc tad orbitālais? Dēļ sava izskata. Pareizāk sakot, dēļ saviem rādītājiem. Domā, domā, domā... uun? Pareizi! Tie trīs lielie ovāli ap pulksteni, patiesībā ir rādītāji. Stundas, minūtes un sekundes. Un tie griežas. Ap pulksteni.

Var jau arī nolasīt laiku, jo katrs ovāls ir piestiprināts centram ar mazu kājiņu, to tad arī var uztvert kā patieso rādītāju. Bet kurš gan vairs skatās uz šādiem pulksteņiem lai nolasītu laiku? Tie ir tikai skaistumam, imidžam. Patiesie laikrāži mums ir telefonos, datoros...

Tālāk, pulkstenis darbībā

[Tālāk]

Mūsdienu dzīves ritms liek mums būt ļoti aktīviem un pavadīt daudz laika ārpus mājām. Darbs ofisā, izbraukums pie klienta, komandējums, un tā bez gala. Daudzi, meklējot laimi, ir devušies strādāt uz citām pilsētām vai pat valstīm. Līdz ar to, cilvēki arvien vairāk laika pavada šķirti no saviem mīļotajiem. Pēc ilgāka laika tas sāk nomākt. Pietrūkst cilvēciskas tuvības, siltuma un apskāvienu. Tieši šai problēmai atraktīvu risinājumu ir radījuši pāris dizaineri no CuteCircuit.

Viņi piedāvā F+R Hugs kreklu, kurā apvienotas dažādas elektrotehniskas sistēmas - mobilais raidītājs/uztvērējs, siltuma un savilcējelementi. Ko tad viss šis tehnoloģiskais kopums dod? Pavisam vienkārši. Tas uztver šā krekla valkātāja pulsu, temperatūru un kustības. Šos datus, caur mobilo tīklu, tas noraida otram šāda krekla valkātājām kaut otrā pasaules malā. Signāla saņēmēja krekls savukārt imitē visas šīs parādības - otra cilvēka sirdspukstus, temperatūru un kustības. Rezultātā cilvēks sajūt īstu virtuālu apskāvienu. Mīļi, vai ne?

Iedomājieties, Pēteris Limbažos aizdomājas par Annu un saliek rokas imitētā apskāvienā. Anna Rīgā savukārt sajūt Pētera siltumu un virtuālo apskāvienu. Mmmm! Pēc tam, protams, Pēteris pārslēdz mobilo raidītāju uz citu numuru un samīļo Zani Ventspilī...

"Mīļumkreklu" ir paredzēts ražot un laist pārdošanā 2006. gadā. Gatavojaties virtuālajiem apskāvieniem!

Mums internetā sēdētājiem ir savs veids kā izrādīt emocijas un noskaņojumu - smailiji. Smaidīgi, bēdīgi, šķelmīgi un dusmīgi. Bet ko darīt, teiksim, motobraucējam, ja viņš grib izrādīt savu maigo dabu? Līdz šim, viņi parasti izrādījuši tikai savu dusmīgo dabu, ģērbjoties melnos kostīmos un braucot dikti agresīvi. Bet ne visi ir tādi. Dažiem (un dažām! Kā nekā sākas motorolleru sezona!) gribas izrādīt citas emocijas. Un visfeināk savu maigo dabu var izrādīt ar plīša austiņām pie ķiveres.

Itāļu kompānija Tucano Urbano piedāvā veselu sēriju dažnedažādu austiņu, radziņu un citu aksesuāru piestiprināšanai pie ķiveres. Nu vai nebūtu jauki ja tādam Suzuki Bandit braucējam būtu mazas baltas zaķa austiņas pie ķiveres? :)

Viens šāds plīša austiņu komplekts maksā ap 15 eiro. Man, kā no moto pasaules tālu stāvošam cilvēkam nav ne jausmas, vai arī pie mums ko tādu var dabūt.


[Tālāk]

Laikam pienācis laiks pārizgudrot visu veco. Jau pieminēju jauno veco velosipēdu, veselībai nekaitīgo pildspalvu un lietussarga reinkarnāciju. Tagad pienākusi kārta knopkai (jā, jā, es zinu - spraudīte. Bet "konpka" skan fifīgāk). Kā jau redzams no bildes, šai ir divas kājiņas. Tās nodrošina piesprausto lapiņu nerotēšanu. Kā piespraudīsi, tā arī paliks. Otrkārt, spraudītei ir rieviņa, kurā var ērti iekabināt striķīšus un vadiņus. Nebūs vairs jāmokās ar "veco parasto" spraudīti piespraust pie sienas lampiņu virteni ziemassvētkos. Vadiņš pa vidu un klikt.

Kas būs nākamais ikdienas priekšmets, kas piedzīvos radikālus uzlabojumus? Gludeklis? Šķēres? Tosteris?

Nu vairs galīgi nedod elpot. Vispirms jau jaunie, neapmānāmie radari. Un tagad šis. Stāvvietu spiegs.

ParkingEye ir sistēma, kas pieskata autostāvvietas. Nē, nē - ne jau pieskata vai mūsu auto netiek apskādēti. Tā pieskata vai mēs esam samaksājuši par stāvvietu! Tiklīdz auto iebrauc stāvvietā, tā tas tiek "pieskaitīts". Ja konkrētā laika periodā par auto netiek samaksāts, nelietīgais spiegs sūta ziņu stāvvietas uzraugam, ka nu ir laiks "līmēt plāksteri logā". Tas pats, ja auto stāvvietā atrodas ilgāk kā par to ir samaksāts. Ziņa-uzraugs-plāksteris.

Nu es jums teikšu, tas vairs nav smieklīgi. Orvelam bija taisnība, drīz tiešām mūsu dzīvi pieskatīs un kontrolēs Lielais Brālis.

Kam smukus datora skaļrunīšus? Jā, jā, tās cūkas ir skaļruņi. Tumbiņas. Katrai cūciņai dibenā iesprauž vadiņu un tā sāk dziedāt. Vai kviekt. Atkarībā kur iesprausts vadiņa otrs gals.

Nu tā, feina izklaide pusaudžiem un vecmāmiņām. Nu tām vecmāmiņām, kas visu dienu pie datora sēž. Ir taču tādas. Jeb nav? Gan jau, ka ir.

Ak jā, skaļumu regulē grozot astīti.

Šļūc. Peldi. Lec. Griezies. Mēģini smaidīt. To visu var izveikt ar pavisam parastu piepūšamu mētelīti. Sauktu par SUMO Tube. Nezinu gan kurā kategorijā tas ietilpst - palīgrīks jeb apģērbs, bet tas vienalga. Galvenais ir lielie prieki šļūcot pa ūdeni.

Sumo trubai ir daudz priekšrocību - nav jāprot turēties uz slēpēm, nav jāprot peldēt (ar tādu piepūšamu burbuli var veselu ģimeni noturēt virs ūdens), būtībā, nekas nav jāprot. Tik vien kā turēties pie troses un smaidīt, kad kāds fotografē.

Nez vai kāds var izskaidrot to dīvaino sajūtu kas pārņem ieraugot pamestas mājas, parkus un pat pilsētas. Un tomēr šīm pamestajām vietām piemīt savs vilinājums, maģiskums. Dažreiz tās ir bērnības atmiņas, citreiz pārdomas par to, kā šeit kādreiz dzīvojuši un strādājuši cilvēki. Reizēm vienkārši pārņem mazliet biedējoša sirreāla sajūta - ir ēkas, ir ielas, bet nav cilvēku.

Kāpēc es par to visu tā aizdomājos? Jo atradu ļoti interesantu bilžu galeriju par dažādām pamestām vietām Japānā. Tur varam apskatīt kā izskatās pamests izklaides parks, cietums uz atsevišķas salas jūrā (līdzīgi, kā slavenais Alkatraz San Francisko) un citas, ne mazāk interesantas vietas.

Šeit galeriju sākums. Lapa japāņu valodā. Ja vēlaties saprast ko vairāk, varat lietot Google tulkotāju angļu valodā.


[Tālāk]

Jaunības dullumā es arī studēju visādas interesantas lietas, sākot kvantu fiziku, elektrotehniku un beidzot ar navigāciju un morfoloģiju. Bet termo akustika? Vai nu es biju ļoti slikts students un palaidu garām, jeb tiešam neko tādu mums nemācīja... Nu vienalga. Kādam Austrālijas studentam gan tas ir mācīts un viņš to ir apguvis apskaužami labi. Patiesībā viņš savas zināšanas ir pārvērtis kolosālā idejā, kā atvieglot dzīvi mums un mūsu planētai. Tas ir kārtējais ekoloģiskais risinājums automašīnām. Šoreiz gan dzinējs paliek tas pats vecais labais benzīnu dedzinošais, taču studentiņš ir atradis veidu, kā no izplūdes gāzēm izpūtējā radīt... kondicionieri.

Pirmajā brīdī tas var likties dikti aizdomīgi (un smirdīgi). Taču viss nebūt nav tik vienkārši. Vis ir daudz, daudz sarežģītāk. Tātad, no izpūtēja tiek novadīts siltums, kurš rada lielas amplitūdas skaņas viļņus (būs vēl trakāk), kuri savukārt atsitas pret metāla trubu sieniņām un rada "aukstos punktus". Gar šīm "aukstumpumpām" plūstošais gaiss tiek atdzesēts un tālāk jau novadīts automašīnas ventilācijas sistēmā. Tātad, īsi sakot cikls ir tāds - siltums pārvēršas skaņā, un skaņa pārvēršas aukstumā. Brrrr...

Bet acīmredzot tas viss darbojas, jo ideja pati par sevi nemaz nav tik jauna. Tikai tās iespējamo pielietojumu automašīnās pirmais pamanīja šis Austrālijas students.

Varbūt šeit ir kāds, kas cītīgāk mācījās un var pastāstīt ko vairāk par termo akustiku?

Ja kaut kas nav mainījies divsimt gadus, tad beidzot ir pienācis laiks to mainīt. Tā nolēma Andy Wana, dizaineris no Austrālijas un izgudroja lietussargu. Jauno lietussargu. Lietussargu v2.0.

Ideju viņš noskatījās no lilijas zieda, kas atveras un atlokās. Wana radītais lietussargs salocītā veidā izskatās pēc vienkāršas plastmasas nūjas. Pats lietussarga kupols (nu kā to varētu korektāk nosaukt?) atrodas nūjas iekšpusē. Izbīdot tas atveras un nolokās klasiskā lietussarga formā. Lietussarga spieķi (un kā šitos pareizi sauc?) veidoti nevis no metāla, bet gan elastīgas plastmasas. Kā apgalvo izgudrotājs, tie izturēšot visas vētras.

Ražošanas izmaksas Lotus 23 esot zemākas, kā parastajiem lietussargiem. Tātad drīz varam to gaidīt arī mūsu veikalos. Vispirms gan sagaidīsim lētus un lūztošus pakaļdarinājumus no Ķīnas...


[Tālāk]

Holandiešu alus ražotājs Grolsch, par godu karalienes jubilejai (bet varbūt arī tā pat vien) ir radījis ko ļoti jocīgu alus dzērājiem. Tas ir pudeles imitators alus bundžiņām. Tāds kā pudeles kakliņš, ko uzmauc bundžiņai. Tas acīmredzot padara alu garšīgāku. Jeb vismaz dzeršanas procesu patīkamāku.

Daudzi alus dzērāji (un dzērēji) ir sūdzējušies, ka alus no bundžiņām neesot tik garšīgs, kā pudeļu alus. Man gan, kā alus nedzērējam, tās šķiet pilnīgas muļķības, bet lai jau tā būtu. Katrā ziņā tagad vairs nevarēs sūdzēties par bundžiņu alu vismaz formas ziņā.

Ak jā, bundžiņu konvertors blikbeugel der tikai Grolsch bundžiņām...

Atceraties to idiotisko sistēmu par stāvvietas apmaksu ar īsziņu, ko mums nesen prezentēja? Idiotiska tā ir tāpēc, ka tā zaudē savu mobilitātes jēgu, jo mums šis pasākums ir iepriekš jākreditē, nopērkot priekšapmaksas karti. Nu labi, štrunts par to, tāpat tā sistēma vēl labu laiku nedarbosies... Šeit par to, kā tam būtu jābūt.

Sistēma, kas ieviesta Londonā, ir krietni vien vienkāršāka un nesāpīgāka. Nav jāsūta īsziņa, bet vienkārši jāuzzvana un konkrētu numuru. Piezvanot nekas nav jāsaka, tikai jāievada trīsciparu stāvvietas kods (redzams katrā stāvvietā). Un viss. Braucot prom, atliek vien piezvanīt uz to pašu numuru. Viss. Ar to arī tiek apturēts apmaksas periods. Maksa, par abiem zvaniem nepārsniegšot 10 santīmu (mūsu izcilajā sistēmā par divām īsziņām ir 2x8=16 santīmu).

Tāpat kā mūsu sistēmā, būs vajadzīgas arī īpašas uzlīmes, ko novietot automašīnā, lai tās var nolasīt stāvvietas uzraugi un pārbaudīt apmaksas statusu.

Vai nav skaisti? Kā jau pie cilvēkiem. Nu kāpēc gan pie mums viss ir jātaisa čerez žopu un tā lai lietotājiem būtu maksimāli dārgi un neizdevīgi?

Jo viņi taupa. Taupa uz visu ko vien spēj. Tā tiek uzskatīta par vienu no vissliktākajām kompānijām, kurās strādāt. Viņu šefs ir tik skops (nu tā baumo), ka liek darbiniekiem pašiem pirkt savus formas tērpus un zagt pildspalvas viesnīcās, lai nebūtu jātērē nauda ofisa piederumiem.

Jaunākais gājiens no Ryanair vadības puses ir aizliegt darba laikā, darba vietā uzlādēt mobilos telefonus. E? Jā. Tas zogot tik vērtīgo darbinieku laiku un naudu (par elektrību). Nu dikti skopi tie Īri ir (Ryanair ir Īru kompānija).

Bet, katram mākonītim ir zelta maliņa. Un šī zelta maliņa tiek mums - ceļotājiem. Ryanair ir vislētākā aviokompānija Eiropā. Šobrīd viņiem ir piedāvājumi aviobiļetēm, kas maksā tikai vienu latu (mārciņu) plus lidostas nodoklis. Un ir plānots, ka līdz 2010. gadam, vismaz puse Ryanair lidojumu būs bez maksas (tikai lidostas nodoklis). Par tik smieklīgu naudu jau mēs varam pieciest neērtības un nedomāt par to, kā viņi izturas pret saviem darbiniekiem. Atliek vien cerēt, ka pret pilotiem viņi izturas labāk. Negribētos nonākt lidmašīnā, kuru vada izbesīts pilots, kuram neļauj pačurāt uzņēmuma tualetē, jo jātaupa ūdens...

Viņi mums neļaus dzīvot. Viņi mūs ķers un tvarstīs. Aizturēs un sodīs. Kā vien mācēdami. Ar to nu jāsāk samierināties. Es, protams, runāju par policistiem un autobraucējiem. Radariem un ātrumpārkāpējiem (tātad, mums visiem). Pie mums mazie zaļie vīriņi vēl ķer "ar rokām". Savukārt pie "viņiem" jau labu laiku tiek lietoti stacionārie videoradari. Taču cilvēki jau ir iemācījušies tos mānīt, lietojot dažādus antiradarus.

Taču tagad ir pienākusi tā diena, kad mums būs jāatzīst sava sakāve. Viņi ir vinnējuši... Floridas universitātes zinātnieki (lai vells viņus rāvis) izgudrojuši metodi, kā automašīnas ātrumu noteikt no video ieraksta. Tātad, braucošie auto tiek vienkārši nofilmēti un tad tiek izskaitļots viņu ātrums. Ko tas nozīme mums? To, ka šai sistēmai NAV antiradara. Jo tā nemēra mūsu ātrumu. Tikai ieraksta video...

Pagaidām sistēma ir tikai izstrādes procesā un kamēr ienāks lietošanā un nokļūs līdz mums, paies labs laiciņš. Tieši tik daudz, lai mēs visi iemācītos braukt špetni pri špetni.

Šķiet, arvien populārākas paliks brīdinošās GPS ierīces. Tajās ir visu stacionāro radaru datubāze ar to koordinātēm un tuvojoties attiecīgajai zonai, tās brīdina vadītāju. Protams, tās negarantē 100% drošību, vienmēr atradīsies kāds "zaļais vīriņš", kurš paslēpsies aiz krūma...