Tagad Apputējis Draugi Par

• 20.4.24 21:40
• "/.../ bet tādēļ jau nesastingst rensteles."
• 0 rakstair doma

• 19.4.24 10:59
• Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā.
• 7 rakstair doma

• 17.4.24 05:29
• Belgradā līst un visu dienu sola lietu. Uzlikšu modinātāju uz vienpadsmitiem, iziešu ko paraudzīt ar lietussargu, bet nav skaidrs ko.
  Neesmu lietus pastaigu cienītājs, bet Ženēvā šādā situācijā biju uz trim krutiem muzejiem, kurus jums ar iesaku.
  
  P.S. Fliksbusā blakus sēdošais spānis/katalonis teica, ka itāļiem nav kalnu staigāšanas kultūras. Arī viņam ieteicu filmu par astoņiem kalniem.
• 0 rakstair doma

• HELP!
• 12.4.24 23:40
• Dārgie draugi dabaszinātnieki! Teiciet, jel, lūdzu, kā sauc visai retu (Latvijā) dabas parādību, kad pie lielas ūdenskrātuves (šajā gadījumā - jūras krastā) izveidojas lokāls neliela diametra virpuļviesulis no sīkiem ūdens pilieniņiem?
  
  (Mēs pagaidām lietojam vārdkopu "tvaika vētra", bet mani kremt aizdomas, ka pastāv arī oficiāls termins.)
• 6 rakstair doma

• 11.4.24 21:16
• Pēdējās dienās lasīju kādu grāmatu, kas vispirms man ļoti aizrāva - lieliska ideja, spraigs sižets, jauki galvenie varoņi, bet, jo tuvāk beigām, jo skaidrāks kļuva, ka nu ir ziepes. Jo personāžs, kam acīmredzot ieplānota galvenā romantiskā mīlētāja un pasaku prinča loma, uzvedas kā klasisks narciss, sievu sitējs vai skolas huligāns. Viņš pat nebija nekāds leģendārais, bīstamais ļaundaris, kā varbūt bija iecerēts, viņš bija vienkārši mazisks un sīkumains divkosis, kas zaudēja prātu pie mazākās iedomātās vai reālās nepakļāvības savam trauslajam, uzpūstajam ego. Tāds liels liels sarkans sarkanas lielais sarkanais karogs. Ja man būtu iespēja pārrakstīt, teiksim, finālu, viņš noteikti ietu bojā izšķirošajā cīņā ar lunātiķi, kas ievārījis grāmatas centrālos sūdus, kamēr pārējie, notraukuši pāris pieklājīgu asaru, dzīvotu ilgi un laimīgi.
  Kāpēc es to visu tik gari rakstu? Jo pēc tam, kad biju sīki un smalki izplānojusi, kā es šo visu pabeigtu, es negaidot sajutos tik labi!
  Un nolēmu, ka turpmāk tieši tā arī darīšu ar visiem stāstiem, filmām, seriāliem, lugām utt, kuru draņķīgi, idiotiskie nobeigumi mani dzīs taisni kapā: es tos pārrakstīšu savā galvā. Un viss, lieta darīta.
  Man ir vēl viens šokējoši slikts atrisinājums iesprūdis galvā nu ja ilgāku laiku, bet tagad tas ir tikai pāris dienu vai, augstākais, nedēļu jautājums, un es izdomāšu, kam tur patiesībā vajadzēja notikt. Un tad gan viss būs taisni lieliski!
• 10 rakstair doma

• 11.4.24 14:10
• Vakardiena bija viena no tām, kas atkalatdod dzīvessajūtu (salikteņi rullē!).
  
  Gāju no pieturas mājās, pilna sarunām, vīna un gaišuma, bija pavasara nakts, mazliet dzestra, bet plaukstoša, visi krusti paceļami un līdz galam aiznesami.
• 3 rakstair doma

• 9.4.24 20:56
• Piefiksējot veselības kaites - biju uz trešo triecienviļņu terapiju plecam un kaut kādā neticamā kārtā tas tomēr palīdz, un vismaz naktīs vairs nav jāceļas no sāpēm.
  Šodien noņēmu arī trīs dzimumzīmes. Špricīte, špricīte un hops - laimīgu taciņu.
  Drīz braukšu uz Ameriku. Gribas.
• 6 rakstair doma