Jane_Canta - February 18th, 2011

Sāp nežēlīgi galva, tabletes nepalīdz, domas joņo dažādos murgainos virzienos un vienkārši noēd pēdējās veselā saprāta paliekas, kaķis no rīta mani pamodināja tieši laikā, lai es redzētu, ka ar saviem sū... vēl nav paspējis visu istabu iesmērēt, neliela temperatūra, un ziņās saka, ka ārā ir -19, nu nezinu, logu turu vaļā - i, nemaz ar neliekas, ka ārā tik auksts.

Tiklīdz kā nomierinos un pieņemu, ka viss ir garām, esmu tikusi tam pāri, dzīvoju laimīgi savu dzīvi.... prāts pa atslēgas caurumiņu, tik kā mazu ideju izšauj - vai tiešām? un uzminiet, kas notiek?
Pēc pāris stundām tas mani ir iedzinis galīga depresijā, nomāktībā un visādās citās zaņķībās.
Paldies - prāta mauciskā daba, papeldējos šajās prāta kakās.
Līdz prāts atkal pārmet kažociņu (enerģija no šīs (ne)bēdas ir uzsūkta) izšaujot tikai tādu niecīgu domiņu - vai tiešām viss ir tik slikti? Mauciskā veidā, ar ironisku smaidu, izvelkot mani no tā visa ārā.
Protams, pēc kāda laika, kad būs pārāk mierīgi (lasi: es būšu atguvusi spēkus un maukai radies izsalkums) tas atkal uzdos sakrālo jautājumu - vai tu tiešām esi tik pārliecināta, ka viss ir labi? un sāks savas maucības no gala.