Jane_Canta - Post a comment

Tiklīdz kā nomierinos un pieņemu, ka viss ir garām, esmu tikusi tam pāri, dzīvoju laimīgi savu dzīvi.... prāts pa atslēgas caurumiņu, tik kā mazu ideju izšauj - vai tiešām? un uzminiet, kas notiek?
Pēc pāris stundām tas mani ir iedzinis galīga depresijā, nomāktībā un visādās citās zaņķībās.
Paldies - prāta mauciskā daba, papeldējos šajās prāta kakās.
Līdz prāts atkal pārmet kažociņu (enerģija no šīs (ne)bēdas ir uzsūkta) izšaujot tikai tādu niecīgu domiņu - vai tiešām viss ir tik slikti? Mauciskā veidā, ar ironisku smaidu, izvelkot mani no tā visa ārā.
Protams, pēc kāda laika, kad būs pārāk mierīgi (lasi: es būšu atguvusi spēkus un maukai radies izsalkums) tas atkal uzdos sakrālo jautājumu - vai tu tiešām esi tik pārliecināta, ka viss ir labi? un sāks savas maucības no gala.