| dz |
[31 Dec 2025|12:42pm] |
dzeja, iespējams, ka jau publicēta šeit:
Bij jauka dzīve zaķīšiem
Un vietas bija daudz,
Bet savairojās jenoti,
Un zaķi korī sauc:
— Ar jenotiem, ar jenotiem
Ir pilni meži jau.
No jenotiem, no jenotiem
Mums glābiņa vairs nav!—
Grib zaķīt uzkost burkānu,
Skat, jenots to jau ēd.
Grib zaķīts alā sildīties,
Bet tur jau jenots sēd.
Kā kungi jūtas jenoti,
Jo kauns ir viņiem svešs.
Tiem pieder visa pasaule,
Ne tikai zaļais mežs.
Kad sērga mežā ielaista,
Nav viegli vaļā tikt.
Gan zaķīšiem, gan ezīšiem
Būs prātus kopā likt!
/(c) V.Artavs
|
|
| cdz |
[31 Dec 2025|12:55pm] |
cic dzejolīc:
Latvijas vēsture (Jaunākie laiki)
Mūsu zemes vēsture Jāstāsta bez jokiem.
Mēs vēl nesen Latvijā Lēkājām pa kokiem.
Pārtikām no mušmirēm, Krūmos velnu dzinām
Un nekādu kultūru, Protams, nepazinām.
Baiga tumsa valdīja, Nepārtraukti badi,
Kamēr beidzot pienāca Gaišie laimes gadi.
Austrumzemes valdniekam Laba daba bija.
Sērdienīšiem palīgā Tankus atsūtīja.
Mūsu zemes tirānam Bailēs kājas stinga.
Kas tad šim par ieročiem — Sētas miets un linga.
Pretī tādam pārspēkam Necelās tam roka.
Viņš tad arī padevās, Nokāpis no koka.
Austrumzemes valdniekam Kuplas ūsas bija.
Sērdienīšu asaras Prom viņš «izslaucīja.
Un, lai mums vairs nebūtu Ciešanu un moku,
Daudzus nosūtīja viņš Tur, kur vairāk koku.
Tā, lūk, vienā rāvienā Tikām saules vizmā
Un no akmens laikmeta Gandrīz komunismā.
Tālāk mūsu vēsturi Nav ko stāstīt gari.
Plūcās lieli valdnieki, Bija lieli kari.
Kam mēs, mazie, piederam, Lielie noprast lika,
Un, pa kājām maisoties, Mums visvairāk tika.
Nu jau mēs par cilvēkiem Pilnvērtīgiem kļuvām.
Nu jau varam uzskaitīt, Ko tad īsti guvām:
Kultūru un haltūru, Kubiešu, «greipfrūtus».
Klāt vēl vienu valodu Un gaļas subproduktus.
Bet, ja kāds no iedzimtiem Grib vēl rāpties kokā,
Piezvanām uz Maskavu — Un atļauja ir rokā!
/(c) tas pats V.Artavs
|
|
| vjg |
[31 Dec 2025|11:49pm] |
Veiksmīgu visiem jauno 2026.gadu!
Priekā!
|
|