| di2 |
[04 Nov 2021|07:50am] |
dienas intervija 2:
***
Skatoties uz tiem, kuri patlaban pie varas, ir redzams, ka viņiem nākotnes plānošanas spējas ir ļoti vājas - un tas ir tipisks decivilizācijas simptoms. Viņi - tāpat kā mazs bērns - grib visu tagad un tūlīt. Nodokļu politika pie mums ir īpaši atsvešinoša - jau tā, maigi izsakoties, neesam draudzīgi ne ārvalstu investoriem, ne mūsu pašu uzņēmējiem, un kovidepidēmijas apstākļos pieņemtie lēmumi ir ekonomikai vienkārši graujoši.
Mani tas nebeidz šokēt, jo es nespēju saprast politiķu domu gaitu. Viņi patiešām neapjēdz, ka cilvēkiem arī nākamajos gados un gadu desmitos būs kaut kas jāēd? Varbūt viņi cer, ka varēs vienkārši neierobežoti turpināt “slaukt” nodokļu maksātājus, bet tie paklausīgi paliks Latvijā un tik maksās un maksās? Tā ir vienkārši neracionāla, patoloģiski infantila neprasme domāt par nākotni. Tas ir tāpat kā ar vistām, kuras dēj zelta olas: tūlīt pat nokausim tās vistas un izcepsim, būs garšīgi!
Kādēļ tā? Te nu mēs nonākam pie jēdziena, par kuru līdz šim ir runāts ļoti maz: “dabiskā elite”. Latvijā dabiskās elites diemžēl vairs nav.
Bet jāteic, ka ir arī zināms labums no tā, kas notiek. Maskas ir nokritušas! Kad ir šāda veida krīze, cilvēki parāda savu īsto seju.
Tagad, lasot ierakstus sociālajos tīklos, redzu: daudzi cilvēki, kuri ir bijuši šķebinoši pareizi (bieži vien - it kā “priekšzīmīgi kristieši”), tagad aicina ieslodzīt, diskriminēt un izslēgt no sabiedrības “nepareizos” - nevakcinētos, likdami saprast, ka tad, kad viņi apmirs, iestāsies vispārēja laime. Gadu gadiem esmu lasījis šo priekšzīmīgo pilsoņu pareizās domas, bet tagad viņi ļauni priecājas, ka zināma sabiedrības daļa nomirs! Domāju, ka šeit nekādi komentāri nav vajadzīgi.
Ja kāds vēl šaubās par cilvēciskās degradācijas potenciālu, var izlasīt (vai pārlasīt) Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu” vai Varlama Šalamova “Kolimas stāstus”. Sevišķi baisi ir Šalamova stāsti: tajos redzams, kā gulaga nometņu elles apstākļos daudzi ieslodzītie ātri vien zaudēja jebkādu cilvēcisku veidolu - īpaši attiecībās ar bēdubrāļiem.
Paldies dievam, mēs tagad nedzīvojam tik šausmīgos apstākļos, kad neviens nezina - rīt vēl dzīvos vai būs jau miris. Taču šajos krīzes apstākļos maskas arī ir kritušas, un šo faktu mēs nevaram aizmirst kā nebijušu. Mēs nevarēsim padarīt par nebijušu arī varas attieksmi pret cilvēkiem. Tas ir tāpat kā ar laulību: viens no laulātajiem aiziet “pa kreisi”, otrs laulātais piedod, viņi atkal dzīvo kopā, bet krāpšanas faktu par nebijušu nevar padarīt.
Protams, ilgtermiņā nevaru paredzēt, cik vēl ilgi sabiedrības pacietības vadzis nelūzīs, jo biju par zemu novērtējis šā vadža izturību. Bet, tāpat kā pēc Rietumromas civilizācijas krišanas uzplaiksnīja jaunas civilizācijas rītausma, tāpat, domāju, notiks arī ar mūsu civilizāciju. Šie vēl nav “pēdējie laiki”. Zinu, ka šī situācija nevar būt mūžīga un nepārvarama, jo apkārt - par laimi - ir daudz labu cilvēku. Pārāk daudz labuma vēl ir šajā pasaulē. Gaisma pār tumsu tomēr dominē, un gaisma galu galā uzvarēs.
***
https://neatkariga.nra.lv/intervijas/362600-juris-rudevskis-esosa-krize-devusi-ari-labumu-maskas-ir-kritusas
|
|