| ;) |
[02 Jan 2012|04:31pm] |
— Kā jūs domājat, muižniecības priekšniek, — Ostaps jautāja, kad koncesionāri tuvojās Sionas ciematam, — kādā veidā šai panīkušajā apvidū divu verstu augstumā varētu kaut ko nopelnīt?
Ipolits Matvejevičs klusēja. Vienīgā nodarbošanās, ar kuras palīdzību viņš spētu sadabūt sev iztikas līdzekļus, bija ubagošana, taču šeit, kalnu spirālēs un dzegās, nebija kam lūgt.
Kaut gan ubagoja arī šeit, taču tā bija pavisam īpaša — alpīna — ubagošana: ikvienu ciematiem garāmbraucošu autobusu vai vieglo automašīnu sagaidīja bērni, kas garāmslīdošās auditorijas priekšā izpildīja dažas tūres no lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ mašīnai un sauca:
— Dod naudu! Naudu dod!
Pasažieri meta pieckapeikas un turpināja ceļu augšup uz Krusta pāreju.
— Droša lieta, — Ostaps sacīja, — kapitāli ieguldījumi nav vajadzīgi, ienākumi nelieli, taču mūsu stāvoklī vērtīgi.
Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevičs lielā kombinatora uzraudzībā nodejoja garāmbraucošiem pasažieriem savu pirmo deju. Šī deja līdzinājās mazurkai, taču pasažieri, Kaukāza kalnu mežonīgā skaistuma pārsātināti, uzskatīja to par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nākošā mašīna bija autobuss, kas brauca no Tiflisas uz Vladikavkazu; tās priekšā dejoja un lēkāja pats tehniskais direktors. — Dod naudu! Naudu dod! — viņš dusmīgi iesaucās. Smejošie pasažieri bagātīgi apveltīja viņa lēkāšanu. Ostaps ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeiku. Bet pēkšņi Sionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no apšaudes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un čurekiem...
|
|