nekas jauns

nu, nu, nu. ai, ai, ai.
moš jāaizšauj uz berlīni, lētās biļetes. varbūt jāuzsper gaisā visa dzīve. un tā tālāk, mazais čīkstuli.

Tātad šovakar Totaldobžē The Big Bluff (ex Acid Rain/Čehols) koncerts. viņi uz skatuves kāpj 23:00, taču pasākums sāksies jau 21:00. Tiekamies tur

i've got 700 dollars babe
don't you mess with me

ja varētu atļauties būt viens no tiem, kas komentē internetā, varētu tagad ierakstīt kaut kādu ejiet dirst lohi nahuj visi pezhas runājot par dzīvi un šodienu

bet detachment gan ir uh. aptuveni tik smags kā broken, kas man ir topā. ja skatītos šito tā kā broken - francijā, ķinī, samīlējies un jau sapratis, ka tur nekas nesanāks, arī noraudātos līdz bezspēkam. toreiz pirmoreiz raudāju kinoteātrī.
un tas ir cita veida smagums kā biutiful. jo tā it kā ir pēdējā laika latiņa. tas ir tāds smagums, kas reflektē. un ar kamī protams, jā, mīluļi.

tātad aliņš un šitas uz riņķi.
http://www.youtube.com/watch?v=Pmf7HwqHSJM

sen neesmu piespamojis cibu šitā. piedavām, esmu skaidrā.

bet es jau arī - klausos Depo "Marokā pirkta burtnīca", pati dziesma 18 minūtes, grasos skatīties kaut kādu raudamo filmu, visu dienu nopļāpājis ar māti par to, kā mēs abi esam lietojuši narkotikas, pēctam sabendējis nervus ar Homeland. aliņš, jā, aliņš.

ja es šeit plēšos vaļā, ko esmu atsācis darīt, jāatzīst, visam par spīti, ik pa brīdim, protams, uzpeld sajūta - henrik, ej lec upē, tu izgāzies, vsjo. ar vienu roku es viņu uzņemu kā senu, pazīstamu draugu; ar otru - bāžu atpakaļ un saku: lien atpakaļ draņķi. kopumā blenžu tāpat un nesaku neko. nav jau ne tā, ne citādi, esmu gan izgāzies, gan neizgāzies, ja es gribu domāt tādā veidā. bet tas ir visai bezvērtīgs veids, kā domāt, tajā pat laikā - tas vienmēr izlien ārā, gribi negribi.
hujsņim, jābrauc uz helsinkiem, jāsapelna nauda un jāpadzer vinārs, skatoties ziemeļu ūdeņos.

tikko izlasīju KD rakstīto recenziju. Janpaules. pretty much, varētu teikt, iznīcinoša? nu, stingri negatīva, katrā ziņā. toties, vismaz kaut kādā mērā, diezgan konstruktīvi. vai varbūt tomēr tikai tā konstruēta. nav svarīgi - beidzot jūtos ieguvis mieru. ir gan pozitīvās, gan negatīvās, 1 tas nozīmē, ka kaut ko esmu savārījis 2 tas kopā izdzēš visam tam jēgu un liek turēties tikai pie sevis - tā kā tam vajag būt. es, protams, izlaižu sadaļu par to, kāda vērtība ir precīzai, asai, konstruktīvai kritikai, bet to esmu ieguvis tāpat - mutiski. un galu galā, ja vērtējam līdz dzelmei - vai tāda vispār pastāv.

nenormāli sāp kājas. nesaprotu, kāpēc - nevar būt ka no tā apšuciema krosa, kas bija jau pirms x dienām. katru reizi, kad pieceļos, pēc sēdēšanas, sajūta, ka starp kauliem un muskuļiem būtu sapūsts auksts, sāpīgs gaiss. un rītnakt uz tallinu, tad uz helsinkiem ar mantām un diskiem, kas būs nenormāli smagi, pēc tam helsinki - visu dienu uz kājām, skraidot, nebraucot ar transportu, lai taupītu naudu. jācer, ka pāries.

naudas vienīgi pietrūkst. kādi 100 ls plusā un būtu labi. bet tas ir sīkums.

līdz šim ir 3 recenzijas. Gaile - diezgan kristiska, bet ne līdz galam, neloģiska tā recenzija, neizstrādāta, nevīžīga. Auziņa saglaimoja. Ubisuntā, nu, tas vispār nav nopietni. gribās, lai kārtīgi izkritizē, lai parāda tās kļūdas, kuras es pats nezinu. vai vismaz - tās pašas, bet tā kārtīgi, stingri. glaimi, protams, kaut kādā mērā patīkami.
vēl arī ir 70 gab iepirkti - bibliotēkām. tā nu man iet ar manu pirmo grāmatu.
bet tas viss ir kaut kur tālu - dzīvoju pa pusei apšuciemā, pa pusei citur. apšuciemā ar matīsu risinām psihoterapiju, filozofiju un mūziku. daudz peldam un pīpējam. pārējo laiku - kaut kur, laivu braucieni, ārzemes, koncerti. šad tad paguļu mājās, šad tad uz kādu stundu šeit pasēžu, tā kā tagad.
ceturtdien 2os naktī braukšu uz helsinkiem. tāpat kā pagājušogad. helsinkus bišķīt gribās, tikai bail, ka neuzskrienu virsū tam cilvēkam, kuram noteikti nevajadzētu uzskriet virsū. bet to redzēs - kam būs jābūt, tas būs.

Šovakar 20:00 Eglē (pie rātslaukuma) grupa Čehols. Tiekamies tur.

nāciet šovakar 21.00 uz totaldobži. mēs uzspēlēsim, padzersim visi, paraudāsim par savām bēdām, papriecāsimies par maigu nakti un skaistām lampiņām. ieeja brīva

a i nu bļec lai iet rums atkal, pofig, ka būs sirdsklauves akal, uz vakaru varbūt aties, jāspēlē kā nekā. bwē

un tomēr vienmēr tas mazais, nobružātais, apdauzītais, nogurušais patiesības brīdis ir daudz laimīgāks par veselu jūru ar spožu, dedzinošu, bagātīgu nepatiesību.

noteikti kādreiz dzīvē jāaizbrauc šitas jāapskatīties http://www.kasjauns.lv/lv/lielasbildes/482/smilsu-skalosana-kina---neticams-skats (pofig, ka kasjauns links)

visa šitā pasaules lāpīšana ar skriešanu sienā. Ingas Žoludes 'Sarkanie bērni' izrunā šito perfekti, tā ir izcila grāmata, jo viņa to visu parāda. kā tas ir - visai tai čerņai cauri. un tam ir jāiet cauri. un ar to ir jācīnās. tu tur nedrīkst braukt atpakaļ iekšā. vienā brīdī vairs nē - jo tu zini, lai gan negribi tam ticēt, ka - ja tu tur aizbrauksi, tad ir beigas. tā nedrīkst.